Saules zeme

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Saules zeme (latīņu: terra Sauleorum) jeb Saulene (vācu: Schaulen) bija seno zemgaļu apdzīvotās teritorijas dienvidu daļā, kas robežojās ar Žemaitiju. Netālu no Šauļiem atrodas sens zemgaļu pilskalns ar svētnīcu, kas mūsdienās ir pazīstams ar nosaukumu Krusta kalns.

Saules zemes vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atskaņu hronika apraksta 1236. gada 22. septembra kauju pie Saules, kurā tika pilnīgi sagrauts Zobenbrāļu ordenis. Tomēr šīs nozīmīgās kaujas vieta līdz šim vēl nav noskaidrota un historiogrāfijā valda atšķirīgi uzskati par to.

  • Atskaņu hronika vēstī, ka Folkvina vadītais karaspēks saskāries ar ienaidnieku, dodoties caur Sauli uz mājām.
  • No Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas var secināt, ka kauja notikusi sauliešu zemes tuvumā (‘‘circa terram Sauleorum‘‘). Saules zemes iedzīvotāji nav bijuši ne lietuvieši ne žemaiši, jo hronists tos skaidri nodala.
  • Saules novads minēts dokumentā par Zemgales novada Upmales sadalīšanu 1254.gada aprīlī starp Rīgas arhibīskapu un ordeni. No šī dokumenta var secināt, ka sauliešu zeme atradusies pie zemgaļu dienvidu robežas.
  • Vācu ordeņa Prūsijas kancelejas dokumentos norādīts, ka Saules zeme atradusies starp Livoniju un Žemaiti. Saules zeme vēl XIV gs. otrajā pusē nav piederējusi pie Žemaitijas un nav bijusi Livonijas ordeņa iekarota.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]