Lietava (zeme)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lietavas zemes ķēniņa Mindauga valdījumi ar pakļautajām aukstaišu zemēm (Deltuvu, Nalseni un Alseni) ap 1260. gadu. Iezīmēti lielākie pilskalni un galvenās pils Vorutas iepējamā atrašanās vieta - Šeiminiškēļu pilskalns pie tagadējās Anīkšču pilsētas.

Lietava vai Leitava, hronikās - Letovija (vācu: Lettowen, latīņu: Lethovia, Lettavia, senkrievu: Литъва, lietuviešu: Lietuva) bija aukštaišu apdzīvota zeme, kas 11.-13. gadsimtā pieminēta vairāku hroniku tekstos. Indriķa hronika gan nepiemin šo zemi, bet gan vienīgi leišus (Lettones), kas pāri Daugavai iebruka Senlatvijas zemēs. Pēc 1274. gada Lietava kopā ar Nalsenes, Deltuvas un Alsenes zemēm integrējusies Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā kā tās pamatteritorija.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietavas zemes „Litua” pieminējums 1009. gada Kvedlinburgas hronikas ierakstā.

Lietavas zemes nosaukums vēl arvien ir diskutējams. Vecākais zināmais manuskripts, kas piemin Lietavas vārdu, ir Kvedlinburgas hronika (latīņu: Annales Quedlinburgenses) 1009.gada notikumu apraksts.[1] Tā kā vecākie lietuviski rakstītie teksti ir tikai no 16. gadsimta, tad nav zināms zemes oriģinālais nosaukums. Latīņu valodā rakstītajā tekstā ir pieminēts, ka mūks Brūno ticis nogalināts Litua pie Krievzemes robežām, kas visticamāk ir norāde uz Polockas kņazam Bračislavam (Braslavas dibinātājam) pakļauto zemju pierobežu uz dienvidiem no Daugavas upes. Senkrievu valodā rakstītajos tekstos tika lietoti nosaukumi Литъва, Литва (izrunā: „Ļitva”). Daudzie šīs zemes nosaukuma varianti dažādās svešvalodās vedina uz oriģinālo lietuviešu nosaukumu *Lētuvā .[2] Pašlaik uzskata, ka zemes vārds cēlies vai nu no kādas mazas upītes Lietavas nosaukuma, kas tek netālu no Kernaves pilskalniem[2], vai arī no sēļu un lietuviešu robežupītes Latavas vārda (sākotnēji - *leičiai, kas saglabājies kā lietuviešu apzīmējums latviešu valodā „leiši”).[3]

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais vēsturiskais teksts, kurā daudzmaz precīzi norādīta Lietavas zemes atrašanās vieta, ir Atskaņu hronikas apraksts par krusta Livonijas ordeņa karagājienu uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju, kas notika 1250. gadā pēc tam, kad Rīgā bija atbēdzis lietuviešu kunigaitis Tautvils, kas pieņēma katoļu ticību un noslēdza militāru savienību pret savu ienaidnieku kunigaiti Mindaugu. Hronikā ir skaidra norāde uz to, ka viņam pakļautā zeme ir atradusies starp Nalsenes un Žemaitijas teritorijām:

Izvilkums no Atskaņu hronikas (03324.- 03328. rindas):

"Sus vûr daß her vil wol geschart durch Nalsen kein Littowen. Der meister wolde schowen wie kunic Myndowe mochte, ob er zû strîte tochte."
("Kad cīņa bija pabeigta, devās viņš ar karapulku [caur Nalseni] tālāk prom uz Lietuvu. Mestrs redzēt gribēja, ko ķēniņš Mindaugs iespēja, vai tas maz cīņai derēja."

Tātad austrumos Lietava robežojās ar Nalsenes zemi, bet rietumos un Upītes zemi, kas hronikā pieskaitīta zemaišu zemēm. Dienvidrietumos atradās Deltuvas zeme, ko Mindaugs pēc 1219. gada pievienoja Lietavai. Lietavas ziemeļu robeža ar sēļu zemēm šajā laikā gāja pa Šventojas upes pieteku Latuvas upi, kas noprotams no 1255. gadā parakstītā Mindauga Sēlijas dāvinājuma akta latīniskā teksta („in ripam Lettowiae“). Savukārt dienvidos Lietava robežojusies ar Neres upi vai Neres zemi, kas noprotams no 1390. gadā rakstītās „Jaunās Prūsijas hronikas”, kurā Vācu ordeņa karaspēks no Grodņas devās pāri Nerei uz Lietavu (de Garten proficiscitur per Nergam in Lithwaniam).

Tātad sākotnējā Lietavas zeme atradusies Šventojas upes baseinā tagadējo Anīkšču, Ukmerģes un Širvintu rajonu teritorijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indriķa hronikas autoram lietuviešu zemju ģeogrāfija nav bijusi zināma un viņš apraksta vienīgi kopēja lietuviešu karaspēka sirojumus līvu un letgaļu zemēs 12. un 13. gs. mijā, tomēr ir skaidri saprotams, ka lietuviešu zeme atrodas uz dienvidiem no sēļu zemēm. Pirmais ieraksts, kas atšķir Lietavu no citām lietuviešu zemēm, ir 1219. gada līguma ar Volīnijas kņaziem apraksts Volīnijas metrikā, kurā kā līguma slēdzēji parādās pieci vecākie lietuviešu kunigaiši blakus diviem Žemaitijas un četriem Deltuvas kunigaišiem. Visticamāk, ka tas norāda uz Lietavas kunigaišu vadošo lomu lietuviešu zemju konfederācijā. Kad 1237. gadā Romas pāvesta legāts Modenas Vilhelms pārdalīja vēl iekarojamās Daugavas kreisā krasta zemes, visas zemes starp Daugavas un Neris upēm tika piedalītas Zemgales bīskapijai. Šajā laikā par vadošo lietuviešu kunigaiti izvirzījās Mindaugs, kas nogalināja vai pakļāva pārējos aukštaišu kunigaišus.


Lietavas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Živinbuds - 1219. gada līgumā ar Volīnijas kņaziem minētais vecākais kunigaitis.
  • Dausprungs - 1219. gada līgumā minētais kunigaitis, Mindauga vecākais brālis. Domā, ka viņš bija Lietavas vecākais kunigaitis pēc Živinbuda.
  • Mindaugs – varas mantinieks pēc sava vecākā brāļa nāves, kas notikusi pirms 1238.gada.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Baranauskas, Tomas (Fall 2009). "On the Origin of the Name of Lithuania". Lithuanian Quarterly Journal of Arts and Sciences 55 (3). ISSN 0024-5089.
  2. 2,0 2,1 Zinkevičius, Zigmas (1999-11-30). "Lietuvos vardo kilmė". Voruta 3 (669).
  3. Artūras Dubonis. Lietuvos didžiojo kunigaikščio leičiai: iš Lietuvos ankstyvųjų valstybinių struktūrų praeities. Vilnius : Lietuvos istorijos instituto leidykla, 1998.