Karšuva

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Karšuvas zeme (latīņu: terra Carsoviae, Carsovia), vēsturisko tekstu tulkojumos saukta arī par Karšavu vai Kārsavu (lietuviešu: Karšuva, vācu: Karschowen, krievu: Кoрсувa) bija seno baltu zeme Nemunas lejteces labajā krastā tagadējās Lietuvas dienvidrietumos, kas 13. un 14. gadsimtā bija ilgstošas karadarbības zona starp Lietuvas dižkunigaitijas un Vācu ordenim pakļautajām zemēm.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairums vēsturnieku Karšuvas teritoriju lokalizē starp Nemunas, Dubisas un Mīnijas upēm tagadējo Žemaitijas un Mazās Lietuvas etnogrāfisko reģionu dienviddaļā. Mūsdienās šīs teritorijas lielāko daļu aizņem Tauraģes apriņķis.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karšuvas iedzīvotāji senajās hronikās dēvēti par karšuviešiem, vēlāk tie ieplūda žemaišu subetnosā. Karšuviešu apdzīvotās zemes robežojās ar skalvju un kuršu (Ceklis, Pilsāts) zemēm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1237. gada 17. septembrī, atsaukdamies uz pāvesta Gregorija IX 1234.gada 28.februāra bullu, legāts Modenas Viļums noteica šādas Kurzemes un Zemgales bīskapiju robežas: Kursas bīskapijā ietilpa apgabals starp Nemunu un Ventu līdz Lietuvai kā arī novadi starp Abavu, Ventu un Zemgales robežām; Zemgales bīskapijā palika visa pārējā Zemgale un nekuršu novadi starp Nemunu un Daugavu šaipus Neris upei.
  • 1253. gada 21. augustā Romas pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordenim zemes, ko sakarā ar savu kronēšanu tam dāvinājis Lietuvas karalis Mindaugs - visu Karšuvu un Vangu, kā arī pusi Dainavas un Raseiņu [dokumentā: pusi no Raseiņiem (Rasseyene), Laukuvas (Lukowe), Betigalas (Betegalle), Arjogalas (Eregalle) un Dainavas (Deynowe) teritorijas, bet visu Kuleni, Karšuvu, Kraži (Crase), Nadravu (Nederowe), Veizi (Weyze, aliud Weyse) un Vangu (Wange)].[1] Pāvests Inocents IV arī uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam II iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Krišjāni par Lietuvas bīskapu saskaņā ar karaļa Mindauga vēlēšanos.
  • 1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV ņēma savā aizsardzībā jaundibināto Rīgas arhibīskapiju "Livonijas salā" kopā ar tai pakļautajām sekojošajām sufraganbīskapijām, starp kurām minēta arī Veršovijas bīskapija (latīņu: varianti: Wer­sovia, Wersomia vai Wersonia), ko parasti uzskata par Karšuvas sagrozītu nosaukumu. [2] [3]
  • 1259. gada pavasarī Karšuvas pakļaušanai tika uzcelta Vācu ordeņa pils "Georgenburg" (Svētā Jurģa pils), kas atradusies tagadējā Jurbarkā (Gudavičius, 1989). Žemaiši netālu no krustnešu pils Kalnēnu (Kalnenai) pilskalnā uzcēla savu cietoksni (Tautavičius, 1975). Starp abiem cietokšņiem 1260. gadā notika Jurbarkas kauja.
  • 1260. gadā Romas pāvests Aleksandrs IV apstiprināja Vācu ordenim tiesības uz divām trešdaļām no Kursas teritorijas, kā arī tiesības uz zemēm, kas tika saņemtas kā vasaļa dāvana no Lietuvas karaļa Mindauga un Lietuvas bīskapa Krišjāņa. Pēc sagrāves Durbes kaujā, Vācu ordenis bija spiests uz laiku atteikties no Karšuvas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Līguma latīniskais teksts: ...Nomina autem terrarum sunt hec: Rasseyene medietatem, Lukowe medietatem, Betegalle medietatem, Eregalle medietatem, Deynowe medietatem, Kulene totum, Karsowe totum, Crase totum, Nederowe totum, Weyze totom, aliud Weyse totum, Wange totum. (Datum in Lettowia in curia nostra anno domini MCCLIII mense Julio).
  2. latīņu: In insula Livonie: Archiepiscopatus Rigensis fuit per dominum Alexandrum papam primo anno sui pontificatus de novo creatus qui sequentes habet suffraganeos: Osiliensem, Tarbatensem, Curoniensem, Wironiensem, Culmensem, Warmiensem, Pomezaniensem, Sambiensem, Ruthenensem, Wersomensem.
  3. citāts no DIE PÄPSTLICHEN KANZLEIORDNUNGEN VON 1200-1500. GESAMMELT UND HERAUSGEGEBEN VON DR MICHAEL TANGL. Innsbruck, 1894. - 13.lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]