Savstarpējās palīdzības pakts starp Lietuvu un PSRS

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Lietuvas un PSRS Savstarpējās palīdzības pakts (lietuviski: Lietuvos-Sovietų Sąjungos savitarpio pagalbos sutartis), padomju militārā spiediena rezultātā 1939. gada 10. oktobrī parakstīts Maskavā. Līguma rezultātā Lietuva ieguva apmēram 25% no PSRS okupētā Viļņas apgabala un PSRS ieguva tiesības Lietuvā izvietot militārās bāzes ar 20 000 kareivju. PSRS apņēmās respektēt Lietuvas suverenitāti, tajā pastāvošo politisko un ekonomisko sistēmu. Līgums kalpoja par pamatu Lietuvas okupācijai 1940. gada 15. jūnijā.

Politiskā situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Lietuvas-Krievijas kara 1920. gada 12. jūnijā Lietuva noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju. Līgumā Krievija atzina Lietuvas neatkarību un tās tiesības uz Viļņas reģionu, ko Sarkanā armija nodeva Lietuvai. 1926. gadā Lietuva ar PSRS noslēdza neuzbrukšanas līgumu, kas vēlāk tika pagarināts līdz 1944. gadam.

Pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas, 17. septembrī PSRS iebruka Polijā. Vienlaikus, tā sāka savas kontroles uzspiešanu Baltijas valstīm, ar militāru un politisku spiedienu panākot gandrīz identisku Savstarpējās palīdzības līgumu parakstīšanu. Igaunija šadu līgumu parakstīja 28. septembrī un Latvija 5. oktobrī. Sarunas ar Somiju par līguma noslēgšanu ievilkās un noveda pie padomju-somu Ziemas kara.

Sākotnēji Lietuva bija iekļauta Vācijas ietekmes zonā, ko varētu izskaidrot ar to, ka tai nebija kopējas robežas ar PSRS un 80% tās tirdzniecības bija ar Vāciju. 1939. gadā Vācija bija atguvusi Klaipēdas apgabala teritoriju, faktiski atstājot Lietuvu bez jūras ostas. 1939. gada 28. septembrī parakstītajā Vācijas un PSRS Robežu un Draudzības līgumā apmaiņā pret Varšavas un Ļubļinas apgabaliem, Lietuva tika iekļauta PSRS ietekmes sfērā. Vācija joprojām vēlējās saņemt Lietuvas Suvalkijas apgabala daļu.

29. septembrī Vācija atcēla plānotās sarunas ar Lietuvu bet PSRS paziņoja, ka vēlas sākt divpusējas sarunas ar Lietuvu par starpvalstu attiecībām Viļņas apgabala sakarā.

Sarunas 3. un 4. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gada 3. oktobrī Ārlietu ministrs Jozs Urbšis izlidoja uz Maskavu, kur kopā ar vēstnieku Natkevičius devās uz Kremli vest sarunas par jauno situāciju abu valstu attiecībās, ko radījusi Vācijas un PSRS veiktā Polijas iznīcināšana. Sarunu sākumā Staļins personīgi informēja Urbši par PSRS-Vācijas slepenajiem protokoliem un parādīja ietekmes sfēru karti. Staļins rādīja vēl vienu karti, kurā iezīmēta Viļņas apgabala daļa, ko PSRS ir gatava atdot Lietuvai. Tā bija tikai neliela daļa no tās teritorijas, ko PSRS atzina par Lietuvai piederīgu 1920. gada 3. jūlija miera līgumā. Staļins pieprasīja, lai Lietuva paraksta trīs līgumus: 1) Lietuvā tiek izvietotas padomju bāzes ar 50 000 kareivju. 2) Lietuvas teritorija uz rietumiem no Šešupes upes tiek nodota Vācijai. 3) Daļa no Viļņas apgabala un Viļņas pilsēta tiek nodoti Lietuvai.

Urbšis protestēja pret šādu draudzīgas valsts neatkarības apdraudējumu, taču vienlaikus atcerējās savu galveno mērķi – atgūt Viļņu. Viņš uzsvēra, ka Lietuva ir pasludinājusi neitralitāti un valsts drošības labad drīzāk būtu jāpalielina pašas Lietuvas armija. Urbšis arī vēlējās saņemt lielāku Viļņas apgabala daļu. Lietuvieši atteicās runāt par iespēju nodot Vācijai valsts teritorijas daļu līdz brīdim kamēr Vācija pati to pieprasīs.

Sarunas atsākās 4. oktobrī ap 4.00 no rīta. Lietuviešiem tika iesniegti divi līgumu projekti: par Viļņas atdošanu un Savstarpējā palīdzības līgums, kas paredz valstī izvietot padomju bāzes ar 50 000 kareivju (Lietuvas armijā bija aptuveni 20 000 kareivju). Urbšis protestēja, ka tas nozīmē Lietuvas okupāciju. Staļins atkārtoja jau iepriekš sarunās ar igauņiem izmantoto manevru un, izrādot pārsteigumu par Lietuvas armijas mazskaitlīgumu, piekrita samazināt padomu militāro kontingentu līdz 35 000. Urbšis piedāvāja padomju bāzes izvietot tikai Viļņas apgabalā, taču Staļins uzstāja uz to izvietošanu visā Lietuvā.

Sarunas 7. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Urbšis atgriezās Kauņā uz konsultācijām ar valdību. Vācijas pārstāvji tikmēr lietuviešiem apliecināja, ka slepenie protokoli par ietekmes sfērām ir patiesi un ka Suvalkijas teritorija viņus pašlaik neinteresē. (1941. gada 10. janvārī Vācija atteicās no šīs teritorijas apmaiņā no PSRS saņemot 7,5 miljonu dolārus lielu kompensāciju.)

Urbšis tika pilnvarots turpināt sarunas par līguma noslēgšanu, taču viņam vajadzēja izvairīties no bāzu izvietošanas pieļaušanas. Lietuva PSRS piedāvāja dubultot savas armijas lielumu, apmainīties ar militārajām misijām, kā arī uz Lietuvas-Vācijas robežas būvēt Mažino līnijai līdzīgu nocietinājumu joslu.

Lietuvas delegācija pirms došanās uz Maskavu 7. oktobrī. No labās: Norkaitis, ģenerālis Raštikis, Ārlietu ministrs Urbšis, premjerministra vietnieks Bizauskas.

Lietuvas delegācija, kurā bija arī Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Stasis Raštikis un Premjerministra vietnieks Kazis Bizauskas 7. oktobrī atgriezās Maskavā. Staļins nepieņēma Lietuvas piedāvājumus, bet piekrita padomju kontingentu samazināt līdz 20 000 (Lietuvas armija bija apmēram tikpat liela). Urbšis atkal atteicās parakstīt līgumu bez konsultācijām ar valdību.

Lietuva piekrīt līguma noteikumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

9. oktobrī premjerministra vietnieks Bizauskas un armijas virspavēlnieks Stasis Raštikis atgriezās Kauņā, lai informētu valdību par sarunu norisi. Lietuvas Prezidents Antans Smetona šaubījās, vai Viļņas iegūšana ir šādas cenas vērta un apsvēra iespēju sarunas pārtraukt vispār. Bizauskas uzskatīja, ka PSRS savas vēlmes īstenos ar varu. PSRS tikai dažas dienas iepriekš bija draudējusi Igaunijai ar militāru iebrukumu un pārkāpusi tās robežas, lai panāktu līguma parakstīšanu.

Līguma saturs un parakstīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

10. oktobrī Bizauskas un Raštikis atgriezās Maskavā ar valdības pilnvarām piekrist līguma parakstīšanai. Lietuvas delegācijai tika piedāvāts parakstīt tikai vienu līgumu, kas apvienoja Viļņas atdošanu un bāzu izvietošanu.

  1. Punkts paredzēja Viļņas un Viļņas reģiona daļas atdošanu Lietuvai.
  2. Punkts paredzēja savstarpējās palīdzības sniegšanu trešās puses uzbrukuma gadījumā.
  3. Punkts paredzēja PSRS palīdzību Lietuvas armijai ar ieročiem un munīciju.
  4. Punktā PSRS ieguva tiesības Lietuvā izvietos karabāzes. To atrašanās vietas noteica atsevišķs līgums.
  5. Punkts paredzēja koordinētu rīcību uzbrukuma gadījumā.
  6. Punktā puses apņēmās nepiedalīties aliansēs pret otru līgumslēdzēja pusi.
  7. Punkts solīja ievērot abu valstu suverenitāti.
  8. Punkts noteica, ka visi līguma punkti (izņemot 1. par Viļņu), ir spēkā uz 15 gadiem ar automātisku iespēju pagarināt vēl uz 10 gadiem.
  9. Punktā norādīts līguma spēkā stāšanās datums.[1]

Papildus slepenais līgums noteica, ka Lietuvā var uzturēties 20 000 padomju karavīru.

Pēc līguma parakstīšanas lietuvieši kopā ar Staļinu un dažiem Politbiroja locekļiem skatās filmas, viena no tām ir „Volga, Volga”. Delegācija savā viesnīcā atgriežas tikai pēc 7.00 no rīta. [2] Lietuvas valdība par līguma parakstīšanu uzzināja 11. oktobra rītā, laikā, kad to jau bija publiskojusi padomju ziņu aģentūra TASS. Līguma ratifikāciju Lietuvas Seims veica 14. oktobrī.[3]

Bāzu izvietošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gada 22. oktobrī Lietuvā ieradās padomju militārā delegācija 18 cilvēku sastāvā, lai vienotos par vietām, kur izvietot bāzes. Lietuvieši vēlējās dažas lielas bāzes bez skrejceļiem novietot Viļņas apgabalā un valsts dienvidos, piedāvājot Pabrades, Nemenčines, Naujoji Vilnia un Alītas pilsētas. Padomju armija sākotnēji vēlējās izvietot bāzes Viļņā, Kauņā, Alītā, Ukmerģē un Šauļos. Galīgā vienošanās tika parakstīta 28. oktobrī, dienā, kad Lietuvas armija iesoļoja Viļņā. PSRS saņēma četras bāzes – Alītā (kājnieki, artilērija un mehanizētās vienības, 8000 kareivji), Prienos (kājnieki un artilērija, 2500 kareivji), Gaižuņos (mehanizētās un tanku vienības, 3500 kareivji) un Naujoji Vilnia (kontingenta štābs, kājnieki un artilērija, 4500 kareivji).[4] Padomju aviācija bāzējās Viļņas tuvumā, jo Alītas un Gaižūnai bāzēs bija jāuzceļ skrejceļi. Bāzu izvietojums liecina, ka tās vairāk aplenca galvaspilsētu Kauņu nekā aizsargāja Lietuvu no Vācijas.

Līguma sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

14. novembrī, dienā kad Lietuvā ienāca PSRS karaspēks, Lietuvas valdība, kuras sastāvā bija četri ģenerāļi, atkāpās. 21. novembrī Antans Merķis izveidoja jaunu valdību.

Lai arī Lietuvas Nacionālistu Savienība, valdošā partija kopš 1926. gada apvērsuma, publiski slavināja paktu, Viļņas atgūšanu un tradicionālo Lietuvas-PSRS draudzību, privāti politiķiem bija skaidrs, ka līgums ir drauds Lietuvas neatkarībai. Populārs kļuva teiciens „Viļņa – mūsu, Lietuva – krievu” (Vilnius – mūsų, Lietuva – rusų). Lietuva zaudēja iespēju īstenot neatkarīgu ārpolitiku un kļuva par PSRS protektorātu.

Polijas trimdas valdības izteiktajam oficiālajam protestu pret noslēgto līgumu pievienojās arī tās sabiedrotās Lielbritānija un Francija. Padomju Savienība savukārt apspieda baltkrievu nacionālistu protestus, kas vēlējās redzēt Viļņas apgabalu Baltkrievijas sastāvā; viņi uzskatīja, ka Baltkrievija ir patiesā Lietuvas lielkņazistes mantiniece.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]