Lietuvas okupācija (1940)

Baltijas valstu okupācijas jeb tā sauktās "Baltijas kampaņas" (krievu: Прибалтийская кампания plāns, kurā Lietuvas okupācijai tika mobilizēta PSRS 3. un 11. armijas.

Lietuvas okupācija notika Otrā pasaules kara laikā 1940. gada jūnijā. Tam sekoja Lietuvas iekļaušana PSRS (1940—1941, 1944—1990) un Trešā reiha Ostlandes reihskomisariāta (1941—1944) sastāvā.

Politiskā situācija

1939. gada 10. oktobrī Lietuva un PSRS parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu, kas paredzēja ne tikai padomju bāzu izvietošanu valstī, bet arī aptuveni 25% no strīdīgā Viļņas apgabala nodošanu Lietuvai. 1939. gada 28. oktobrī Viļņas apgabalā tika ieviesta Lietuvas likumdošana, anulējot iepriekšējos Polijas likumus.

Lietuvas Valsts aizsardzības padome (prezidents, ārlietu, iekšlietu, aizsardzības, finanšu, transporta ministri, kā arī štāba priekšnieks un armijas komandieris) šajā laikā vairākas reizes apsprieda iespējamās padomju karaspēka darbības, taču diskusijas koncentrējās nevis uz valsts aizsardzību, bet uz veidu, kā nodrošināt valdības bēgšanu un ārzemēm.

1940. gada 10. maijā Vācija uzsāka uzbrukumu Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai, kas jau divas nedēļas vēlāk noveda pie Denkerkas evakuācijas. Rietumu iespējas palīdzēt Baltijai sabruka pilnībā. Austrumeiropas liktenis palika Vācijas un PSRS rokās.

Attiecību saasināšanās

Padomju Savienība starptautiski uzturēja miermīlīgas, antifašistiskas valsts tēlu, tāpēc tā nevarēja neprovocēti uzbrukt Baltijas valstīm. Šis tēls sabruka līdz ar Ziemas karu. Taču, vismaz Lietuvas gadījumā, joprojām tika radīts mākslīgs konflikts ar kareivju nolaupīšanu, lai saglabātu legālu iemeslu ultimātam un okupācijai.

1940. gada 25. maijā PSRS Ārlietu tautas komisariāts apvainoja Lietuvu sadarbības līguma pārkāpumā — it kā divu padomju kareivju nolaupīšanā, pratināšanā un plānotā nogalināšanā. Lietuvas izmeklēšanas komisija tā arī nespēja atrast pieradījumus šiem konkrētajiem apvainojumiem, ņemot vērā, ka padomju kareivji nereti atstāja bāzes, lai ietu dzert un apmeklētu prostitūtas.

1940. gada 4. jūnijā Vjačeslavs Molotovs pieprasīja Lietuvas premjerministra Antana Merķa ierašanos Maskavā. Lai uzlabotu attiecības ar PSRS, Lietuvas valdība piekrita šai vizītei. Maskavā Merķis tika apvainots par Lietuvas nedraudzīgo uzvedību pret PSRS un savstarpējās palīdzības pakta neievērošanu — tiekot nolaupīti padomju karavīri (pārsvarā paši dezertēja), esot apvainots bāzē strādājošs krāsotājs, tiekot publicētas pretpadomju karikatūras, Lietuva neizrādot pateicību par Viļņas atdošanu un Ziemas karā esot jutusi līdzi Somijai.

Otrā Merķa vizīte Maskavā notika 9. jūnijā. Merķis uz Molotova apvainojumiem atbildēja, ka lūgs Lietuvas Prezidentam iecelt jaunu valdību, kurā nebūtu esošais iekšlietu ministrs ģenerālis Skučas. Molotovs sāka apvainot Merķi personīgi par to, ka viņš rakstījis pretpadomju rakstu žurnālam Revue Baltique.

Trešajā vizītē 11. jūnijā Merķim pievienojās Ārlietu ministrs Jozs Urbšis. Uz visiem Lietuvas piekāpīgajiem piedāvājumiem Molotovs atbildēja, ka tie ir nepietiekami abu valstu attiecību uzlabošanai. 12. jūnija pēcpusdienā Merķis atgriezās Kauņā, atbrīvoja Iekšlietu ministru ģenerāli Skučas un viņa pienākumus uzņēmās pats. Pēcpusdienā tika sasaukta valdības sēde, kurā Merķis informēja par Maskavas sarunu gaitu. Lai arī Molotovs bija apvainojis Lietuvu un premjerministru personīgi, nekādas konkrētas prasības joprojām nebija izvirzītas. Pilsētā sākās baumas par tūlītēju padomju iebrukumu. 13. un 14. jūnijā Merķis esot atpūties mājās, jo sarunas Maskavā notika naktīs.

PSRS ultimāts

14. jūnijā 23.30 Maskavā palikušais Urbšis un Lietuvas vēstnieks tika izsaukts uz Kremli un tiem nolasīts ultimāts. Lietuva tika apvainota savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos: 1) Sliktā attieksmē pret padomju kareivjiem; 2) Par plāniem uzbrukt padomju bāzēm; 3) Par slepenu militāro aliansi ar Latviju un Igauniju.

Tāpēc PSRS pieprasīja:

1. Iekšlietu ministrs Skučs un Drošības departamenta direktors Povilaitis nekavējoties jānodod tiesu iestādēm un jātiesā kā tiešie vainīgie par provokācijām, kas veiktas pret Padomju Savienības garnizoniem Lietuvā.
2. Lietuvā nekavējoties jāizveido valdība, kas var nodrošināt pienācīgu Lietuvas-PSRS Savstarpējās palīdzības līguma izpildi un stingri apspiest šī līguma ienaidniekus.
3. Nekavējoties nodrošināt brīvu Padomju Savienības armijas vienību ieiešanu Lietuvas teritorijā, kas tiks izvietotas svarīgākajos Lietuvas centros un kas būs pietiekošā skaitā, lai nodrošinātu Lietuvas-PSRS Savstarpējās palīdzības līguma ievērošanu un pieliks beigas provokācijām, kas vērstas pret Padomju Savienības garnizoniem Lietuvā.

Valdībai Kauņā tika dots laiks līdz 15. jūnija 9.00 no rīta prasību izpildei.

PSRS ultimāts Lietuvai ignorēja un pārkāpa visus starpvalstu attiecību noteikumus, ka bija iekļauti Lietuvas-Padomju Krievijas 1920. gada miera līgumā, 1926. gada Neuzbrukšanas līgumā un 1939. gada Savstarpējās palīdzības līgumā.

Iekšpolitiskā situācija

Lietuvā 1939. gadā Klaipēdas un padomju bāžu krīžu dēļ divreiz mainījās valdības, tajās tika iekļauti daži ministri no Antana Smetonas režīma aizliegtajām Kristīgo Demokrātu un Zemnieku Tautas partijām, kas izmantoja iespēju aktīvākai darbībai. 1939. gada beigās Smetonas Nacionālistu partija atkal sāka koncentrēt varu savās rokās.

Lietuvas Valsts Aizsardzības padome 1940. gada februārī apsprieda pieaugošo padomju draudu. Maija sākumā padome nolēma, ka PSRS uzbrukuma gadījumā armija izrādīs bruņotu pretestību. Prezidentam un valdībai iebrukuma gadījumā bija jāatkāpjas uz Kudirkas Naumiesti un sliktākajā gadījumā jābēg uz Vāciju. Praksē netika darīts nekas armijas mobilizācijai. Prezidents Smetona 13. jūnijā ieteica savai sievai sākt gatavoties pamest Lietuvu.

12. jūnijā notika Kristīgo Demokrātu un Zemnieku Nacionālistu tikšanās Kauņā, kurā piedalījās divi no Merķa valdības ministriem — Bizauskas un Audenas. Tika nolemts, ka viņiem jādemisionē no valdības, kas esot tikai Nacionālistu partijas diktatūra. Šīs demisijas novestu pie valdības krīzes, kas padomju draudu atmosfērā novestu pie jaunas valdības izveidošanas un Smetonas krišanas. Tādējādi Lietuvā bija izveidojusies situācija, kurā opozīcija, daļa valdības un armijas bija gatavi pieņemt PSRS prasības, lai likvidētu Smetonas režīmu.

Ultimāta pieņemšana

15. jūnijā 3.00 naktī prezidenta Smetonas rezidencē sanāca valdības un prezidenta kopēja sēde. Ministru mazākums un Smetona vēlējās izrādīt simbolisku militāro pretestību, lai demonstrētu PSRS agresīvo dabu un lai lietuvieši un ārzemnieki zinātu, ka valsts nav nodota bez cīņas. Premjerministrs Merķis, lielākā daļa ministru, kā arī iepriekšējais un esošais Armijas virspavēlnieki ģenerāļi Raštikis un Vitkauskas pārstāvēja viedokli, ka pretestība prasīs pārāk lielus materiālos un cilvēkupurus. Valdības lēmumus lielā mērā noteica arī tās nestabilā koalīcijas daba, kurā daudzi no ministriem un ģenerālis Raštikis bija prezidenta Smetonas politiskie pretinieki. Izrādījās, ka Lietuvas armija nav saņēmusi nekādas pavēles sagatavoties valsts aizsardzībai, un ir bez smagajiem ieročiem, jo tie nosūtīti šaušanas mācībās uz poligoniem. Rezultātā PSRS ultimāts tika pieņemts. Lietuvas politiskā elite domāja, ka Smetonas režīma sabrukums nebūt nenozīmēs valsts neatkarības beigas. Valdība savā pēdējā sapulcē parādīja, ka ir politiski sašķelta, nesagatavota valsts militārai aizsardzībai, bez plāniem trimdas valdības veidošanai un bez skaidras sapratnes, ko padomju ultimāts nozīmē valstij.

Ģenerālim Raštikim tika uzticēta jaunās valdības veidošana un sarunu vešana ar PSRS. Prezidents Smetona paziņoja, ka protestējot pret PSRS ultimātu viņš vai nu atkāpsies, vai pagaidu prezidenta pienākumus uzticēs premjerministram. Valdība neatbalstīja Smetonas atkāpšanos un ieteica tam doties atvaļinājumā, par pagaidu prezidentu ieceļot nu jau bijušo premjeru Merķi. 15. jūnija pusdienlaikā Urbšis no Maskavas ziņoja, ka Raštikis nav Kremlim pieņemams kandidāts un ka jauno valdību vajadzēs veidot sadarbībā ar padomju pārstāvi Dekanozovu, kas jau esot ceļā uz Kauņu. Urbša nākamā ziņa vēstīja, ka padomju armija Lietuvā sāks ieiet 15.00.

PSRS kara plāni

Padomju karaspēka koncentrēšana pie Lietuvas robežām sākās jau aprīlī. 26. maijā padomju garnizonus Lietuvā apmeklēja Aizsardzības komisāra vietnieks A. Laktionovs, kas pārbaudīja to militāro sagatavotību un iepazīstināja ar kara plānu pret Lietuvu. 1940. gada 5. jūnijā padomju garnizoni Baltijas valstīs (ap 70 000 kareivju) tika nodoti tiešā Aizsardzības komisāra S. Timošenko pakļautībā un tos komandēja viņa vietnieks A. Laktionovs.

8. jūnijā un 11. jūnijā Ļidā notika pret Lietuvu vērstā padomju karaspēka komandieru sapulces, kuru laikā tika noslīpētas pēdējās militārās operācijas detaļas. Tika izdotas instrukcijas „darboties klusi — lietot durkļus”, pretestības gadījumā „nošaut uz vietas”, sastopoties ar aizsardzību „neuzbrukt, apiet no flangiem un bloķēt”, līdz pienāks artilērija un pretestību sagraus. Tika uzdots iznīcināt Lietuvas aviāciju Šauļu lidlaukā, desantniekiem ieņemt tiltus Alītā pāri Nemunai. Sarkanā armija bija kaujas gatavībā no 13. jūnija vakara, paredzētais uzbrukuma sākums — 1940. gada 15. jūnijā 9.00.

Karu pret Lietuvu vajadzēja īstenot 11. armijas 6. kavalērijas korpusam, 4. Ļeņingradas sarkankarogotajam Donas bataljonam, 6. sarkankarogotajam Kubaņas-Terekas bataljonam, 33., 128., 176., un 188. strēlnieku bataljoniem, 23. Harkivas bataljonam, 6. un 22. Tanku brigādēm un 3. armijas 10. strēlnieku bataljonam, kā arī aviācijas un artilērijas vienībām, kopumā 150 000 vīru lielai armijai un Lietuvā jau esošajam 20 000 lielajam garnizonam būtu jāsagrauj 15-20 000 vīru lielie Lietuvas bruņotie spēki.

Laktionovs Lietuvā vēlreiz ieradās 13. jūnijā, lai tiktos ar Lietuvas Aizsardzības ministrijas pārstāvi ģenerāli Reklaiti, taču galvenā uzmanība atkal tika veltīta padomju garnizonu sagatavotībai gaidāmajai militārajai operācijai pret Lietuvu.

15. jūnija rītā Sarkanās armijas spēki veica provokatīvus uzbrukumus Lietuvas robežposteņiem ar mērķi izraisīt Lietuvas militāru atbildi, ko varētu pasludināt par uzbrukumu PSRS. Tika aizturēti un atbruņoti daudzi robežsargi. Alītas apriņķī padomju uzbrukumā robežas postenim Utas ciematā tika sagūstīts un nogalināts policists Aleksas Baranauskas. 8.00 no rīta, stundu pirms paredzētā uzbrukuma sākuma, tika saņemta ziņa, ka Lietuva ir pieņēmusi padomju ultimātu. Militāra iebrukuma vietā okupācija notika bez pretošanās.

Sarkanās armijas tanki ienāca Kauņā 15.20. Dienas beigās padomju militārie kontrolposteņi tika izvietoti pie prezidenta administrācijas, Ministru kabineta, Drošības departamenta, Lietuvas bankas, telefona centrāles, Kauņas radio stacijas, tiltiem pāri Nemunas un Neres upēm.

Prezidenta bēgšana

Prezidents Smetona ar ģimeni un ar Aizsardzības ministru un Tieslietu ministru ar ģimenēm atstāja Kauņu 15. jūnijā starp 16.00 un 17.00, kad pilsētai jau tuvojās padomju bruņutransports un devās uz Ķībartu pie Vācijas robežas. Merķis zvanīja divreiz un nesekmīgi lūdza Prezidentu atgriezties, tāpat Smetonu atgriezties mēģināja pierunāt finanšu ministra Galvanauska vadīta delegācija, jo prezidenta klātbūtne būtu nepieciešama sarunām ar Dekanozovu. Naktī uz 16. jūniju prezidents ar pavadoņiem pārbrida robežupi un aizbēga uz Vāciju, kur tika aizturēts.

Skatīt arī

• Igaunijas okupācija (1940)
• Latvijas okupācija (1940)