Sengrieķu valoda

Sengrieķu valoda ; Ἑλληνική; Hellēnikḗ
Valodu lieto:	vispirms Vidusjūras reģiona austrumos, vēlāk sengrieķu kolonijās un citur, no 800. līdz 300. gadam p.m.ē. (literāri līdz 600. gadam m.ē.)
Pratēju skaits:
Valodu saime:	Indoeiropiešu; Helēniešu; Sengrieķu valoda
Rakstība:	Grieķu alfabēts
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	grc
ISO 639-3:	grc
	Sengrieķu valodas dialekti
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Sengrieķu valoda (Ἑλληνική, Hellēnikḗ) ir indoeiropiešu valodu saimes valoda, sena grieķu valodas forma. Tajā runāja Senajā Grieķijā dzīvojošie cilvēki no 800. līdz 300. gadam p.m.ē. Tā balstījās uz mikēniešu grieķu valodu, kurā cilvēki Senajā Grieķijā runāja pirms 800. gada p.m.ē. Sengrieķu valodai bija dažādi dialekti. Pēc 300. gada p.m.ē. sekoja koinē grieķu valoda, kas bija izplatītākais sengrieķu valodas dialekts. Slavenākie darbi, kas sarakstīti sengrieķu valodā, ir Homēra eposi “Iliāda” un “Odiseja”.

Dialekti

Sengrieķu valodā izšķir četrus galvenos dialektus — joniešu—atiešu (Mazāzijas Jonijā, Jonijas salās un Atikā), ahajiešu (Tesālijā, Beotijā, Arkādijā, Kiprā), eoliešu un doriešu (Spartā un Krētā).^[1] Sīkākā iedalījumā izdala arī vēl citus dialektus, piemēram, pēdējā laikā par patstāvīgu uzskata Krētas salas dialektu.^[1] Pēc 300. gada p.m.ē., saplūstot sengrieķu valodas dialektiem, radās koinē grieķu valoda (tiek saukta arī par kopīgo grieķu valodu un Aleksandra dialektu). Tā bija pirmā vienojošā valoda visā Vidusjūras reģiona austrumu pusē, vēlāk tā kļuva par lingua franca arī citās apkārtējās zemēs. Koinē grieķu valoda ir mūsdienu grieķu valodas priekštece.

Fonoloģija

Sengrieķu valodas fonoloģija ir rekonstruēta. Tā laika gaitā ir mainījusies, tāpēc vislielāko uzmanību parasti pievērš 5. gadsimtā p.m.ē. izmantotajam atiešu dialektam, kurā savus darbus rakstīja daudzi sengrieķu filozofi.

Līdzskaņi

		Bilabiāls	Dentāls	Velārs	Glotāls
Nazāls		μ (m)	ν (n)	γ (ŋ)
Slēdzenis	balsīgs	β (b)	δ (d)	γ (ɡ)
	nebalsīgs	π (p)	τ (t)	κ (k)
	aspirēts	φ (pʰ)	θ (tʰ)	χ (kʰ)
Berzenis			σ (s)		h
Vibrants			ρ (r)
Laterāls			λ (l)

Patskaņi

	Priekšējais		Pakaļējais
	nenoapaļots	noapaļots	Pakaļējais
Augsts	ι (i iː)	υ (y yː)
Augsti vidējs	ε ει (e eː)		ο ου (o oː)
Zemi vidējs	η (ɛː)		ω (ɔː)
Zems			α (ä ä)

[oː] pārveidojās par [uː], iespējams pēc 4. gadsimta p.m.ē.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 «Grieķu valoda». valoda.ailab.lv. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sengrieķu valoda.
«grc» (angļu). ISO 639-3.

Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[ailab-1] 1,0 ^1,1 «Grieķu valoda». valoda.ailab.lv. Skatīts: 2020. gada 21. jūnijā.

[1]