Sentkilda

Sentkilda
St Kilda Hiort
Līcis salas austrumu piekrastē
Sentkilda Sentkilda Sentkilda
Ģeogrāfija
Izvietojums	Atlantijas okeāns
Koordinātas	57°48′54″N 8°35′15″W
Salu skaits	4
Galvenās salas	Hirta
Platība	8,5 km²
Augstākais kalns	Konahers 430 m
Administrācija
Apvienotā Karaliste
Zeme	Skotija
Apgabals	Rietumu salas
Demogrāfija
Iedzīvotāji	—
UNESCO Pasaules mantojuma objekts
Oficiālais nosaukums: Sentkilda
Tips	kultūra (iii, v), daba (vii, ix, x)
Iekļauts	1986. gads (10. sesija)
Aizsardzības nr.	387
Valsts	Apvienotā Karaliste
Platība	24 201,4 ha
Sentkilda Vikikrātuvē

Sentkilda (angļu: St Kilda) jeb Hiršta (skotu gēlu: Hiort) ir izolēts Apvienotajai Karalistei piederošs arhipelāgs Atlantijas okeānā 64 km uz ziemeļrietumiem no Ārējām Hebridu salām, pie kurām to dažkārt pieskaita. Administratīvi iekļauts Skotijas Rietumu salu pašvaldību apgabalā. Lai arī arhipelāgs bijis nepārtraukti apdzīvots vismaz 2000 gadus, kopš 1930. gada salā nav pastāvīgo iedzīvotāju; šeit periodiski atrodas militārais personāls un dažādu programmu pētnieki. 1986. gadā Sentkilda iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā kultūras un dabas piemineklis.

Etimoloģija

Salu nosaukuma izcelsme ir neskaidra, jo nav zināms svētais ar vārdu «Kilda». Pirmoreiz nosaukums St Kilda parādās holandiešu kartē 1666. gadā; tiek uzskatīts, ka tas ir izkropļots sennorvēģu valodas sunt kelda – ‘dzeramā ūdens aka’, kas savukārt cēlies no Hirtas salas galvenās akas Tobar Childa. Pastāv arī citas versijas par nosaukuma izcelsmi.

Salu gēlu nosaukumam Hiort ir senāka vēsture, bet arī tā izcelsme nav skaidra. Tas cēlies vai nu no gēlu h-iartìre – ‘rietumu zemes’, no skandināvu hirtir – ‘briežu [salas]’; pastāv arī citas teorijas.

Ģeogrāfija

Borerejas sala

Salām ir vulkāniska izcelsme, tās veidotas no granītiem un gabro. Salas kalnainas ar robotiem un lielākoties stāviem, grūti pieejamiem krastiem. Arhipelāgā četras salas un vairākas mazas saliņas un klintis. Lielākās ir Hirta (6,7 km²), Soeja (99 ha) un 6,5 km attālā Borereja (86 ha). 34 ha lielā Dūna, kas aizsargā Hirtas ostu, kādreiz (domājams, līdz 16. gadsimtam) bijusi savienota ar Hirtu ar dabīgu akmens arku. Salu augstākā virsotne ir Konahers 430 m vjl Hirtas ziemeļos, kas stāvi apraujas jūrā, veidojot Apvienotajā Karalistē augstāko krasta krauju (427 m).

Ainavā dominē okeāniskās pļavas, kas šeit aug uz kūdrainām augsnēm. Dēļ arhipelāga izolētības, šeit ir maza sugu dažādība. Salās nav koku, bet ir ap 130 segsēkļu sugu, 162 sēņu sugas un 160 sūnu sugas. Nozīmīga putnu ligzdošanas vieta.

Soejas aita

Mīt divas endēmas dzīvnieku sugas – Sentkildas paceplītis (Troglodytes troglodytes hirtensis) un Sentkildas lauku pele (Apodemus sylvaticus hirtensis). Soejas salā kopš seniem laikiem mīt mājas aitas savvaļas pasuga Soejas aita, kurai raksturīga brūna vai melna vilna un savdabīgi liekti ragi. Pēc cilvēku izvākšanās no Hirtas salas šīs aitas introducētas arī tur. Pēdējos gados šī izturīgā aitu pasuga introducēta arī citviet pasaulē.

Salām raksturīgs okeānisks klimats ar vēsu un vējainu laiku. Vidējā temperatūra janvārī 5,6 °C, bet jūlijā 11,8 °C. Nokrišņi ap 1400 mm gadā. Dominē dienvidrietumu–dienvidu vēji; 85 % laika tā atrums ap 13 km/h, bet 30 % – vairāk kā 24 km/h. Ziemās spēcīgas vētras ar brāzmām līdz 185 km/h. Paisumu amplitūda 2,9 m. Gandrīz pastāvīga okeāna viļņošanās līdz 5 m augstumam, kas ievērojami apgrūtina piestāšanu krastā.

Vēsture

Tradicionāla akmeņu krāvuma noliktava cleit

Salas bijušas nepārtraukti apdzīvotas vismaz 2000 gadus no bronzas laikmeta līdz 20. gadsimtam. Pastāvīgas apmetnes bijušas Hirtā un dažos laika posmos arī Borerejā; pārējās salas apmeklētas tikai putnu medībām,olu vākšanai un aitu cirpšanai. Nesenākie arheoloģiskie pētījumi liecina, ka salas varētu būt apdzīvotas jau 4. tūkstošgadē pirms mūsu ēras.

Vēstures avotos arhipelāgs pirmoreiz minēts 1202. gadā, kad islandiešu garīdznieks rakstījis, ka radis patvērumu salā ar nosaukumu Hirtir. Senāko laiku arheoloģiskie atradumi (rotājumi, ieroči), kā arī vairāki vietvārdi liek domāt, ka salās bijusi ievērojama vikingu klātbūtne. Vēsturiski salas bijušas Herisas Maklaudu klana domēnā, kas šeit ievākuši nodevas.

Līdz 19. gadsimta sākumam salinieku ciešās attiecības ar dabu bija pieņēmušas druīdisma formu, savukārt viņu savstarpējās attiecības veidoja izpratne par kristietību – dabiskas dievbijības un māņticības kombinācija. Vēl 19. gadsimtā salā bija saglabājušās druīdisma rituālu vietas.

Salu iedzīvotāju skaits lielāko daļu tās apdzīvotības laika tiek lēsts ap 100–180 cilvēku. 18. gadsimtā salā piestājušie kuģi atveda holēru un bakas, kuru epidēmijā mira lielākā daļa iedzīvotāju; to aizstāšanai uz salu pārcēla vairākas ģimenes no Herisas. 1758. gadā iedzīvotāju skaits pieauga līdz 88 un līdz gadsimta beigām – 100. Turpmāk iedzīvotāju skaits palika lielākoties nemainīgs, līdz 1852. gadam, kad 36 salinieki emigrēja uz Austrāliju (ceļā un karantīnā 18 no tiem mira), samazinot iedzīvotāju skaitu līdz 70; vēlāk salu iedzīvotāju skaits nekad vairs nesasniedza iepriekšējo līmeni.

Salu izolētības iespaidā tās iedzīvotājiem bija jānodrošina pilnīga pašpietiekamība; tie nodarbojās ar lopkopību (aitas un liellopi) un lauksaimniecību (mieži un kartupeļi), bet bīstamo laikapstākļu dēļ praktiski nenodarbojās ar zvejniecību. Ievērojamu daļu pārtikas nodrošināja ligzdojošo putnu medības un olu lasīšana.

Izolētības dēļ tiem bija maz informācijas par to, kas notika pārējā Skotijā. Pēc 1746. gada Kallodenas kaujas izplatījās baumas, ka princis Čārlzs ar jakobītu palīdzību patvēries Sentkildā. Princi meklēt ieradusies ekspedīcija atklāja, ka šeit ne tikai nav Čārlza, bet salinieki neko nav zinājuši arī par karali Džordžu II. Vēl 19. gadsimtā vienīgais saziņas veids ar ārpasauli bija ugunskura kuršana Konahera virsotnē – skaidrā laikā tas bija redzams Herisā un Uistu salās.

19. gadsimta otrajā pusē salu sāka apmeklēt tūristu tvaikoņi, ļaujot saliniekiem nopelnīt, pārdodot vietējo tvīdu un putnu olas. Tvaikoņi salā ievazāja bērnu stingumkrampjus (tetanus infantum), kā rezultātā jaundzimušo mirstība gadsimta beigās sasniedza 80 %. Par regulāru parādību arī kļuva dažādu slimību viļņi, kas sākās pēc kuģu aizbraukšanas; to dēvēja par cnatan na gall – ‘ārzemnieku gripu’ vai kuģu slimību.

1906. gadā salā tika izveidota pirmā formālā skola; šeit papildus citām zinībām salinieki apguva arī akušierismu, kas ļāva ievērojami samazināt bērnu mirstību un iedzīvotāju skaits nostabilizējās 75–80 cilvēku robežās.

1. pasaules kara laikā Karaliskā flote salā ierīkoja pirmo radiostaciju. 1918. gada 15. maijā vācu zemūdene SM U-90 bombardēja salu, iznīcinot radiostaciju un sabojājot baznīcu un piestātnes noliktavu, bet cilvēki necieta. Pēc uzbrukuma salā tika izvietota krasta artilērija, bet tā nekad netika izmantota. Kara rezultātā salās tika ieviesti naudas norēķini, kas padarīja salinieku dzīvi vienkāršāku, bet tie vienlaicīgi kļuva arī mazāk pašpietiekami.

Salu labākas dzīves meklējumos sāka pamest jaunieši, kas stipri ietekmēja palikušo salinieku saimniecību; iedzīvotāju skaits samazinājās no 73 cilvēkiem 1920. gadā līdz 37 cilvēkiem 1928. gadā. Četru vīriešu nāve no gripas 1926. gadā rezultējās nepietiekamā novāktās ražas apjomā vēlākajos gados. Pēc jaunas sievietes nāves no apendicīta 1930. gadā, ko nespēja laikus evakuēt uz hospitāli Skotijā, salinieki pieņēma lēmumu pamest salu. Lopi no salas tika izvesti divas dienas pirms aizbraukšanas, bet iedzīvotāji salu pameta 1930. gada 29. augustā ar kuģi Harebell. Lielākā daļa apmetās Lohelinā Skotijas rietumos.

2. pasaules kara laikā salās nebija militāru aktivitāšu un tās palika neapdzīvotas. 1955. gadā Sentkilda tika iekļauta Benbekulas raķešu izmēģinājumu programmā un kopš 1957. gadā salā atrodas pastāvīgs militārais personāls un civilie līgumdarbinieki. 21. gadsimtā kļuvis populārs tūrisms. Pamestā ciema ēkas daļēji atjaunotas un vienā no tām ierīkots muzejs.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sentkilda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)