Hābsburgu monarhija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Habsburgermonarchie
Hābsburgu monarhija
Flag of Austria.svg
 
Blank.png
 
Flag of Bohemia.svg
 
CoA of the Kingdom of Croatia.svg
1526 – 1804 Flag of the Habsburg Monarchy.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Pārvaldes centrs Vīne
Prāga (1583—1611)
Valdība monarhija
imperators, karalis, hercogs
 - 1526—1564 Ferdinands I (pirmais)
 - 1792—1804 Francis II (pēdējais)
Vēsture
 - Dibināta 1526
 - Likvidēta 1804
Hābsburgu impērija dažādos laika posmos

Hābsburgu monarhija (vācu: Habsburgermonarchie) ir neoficiāls nosaukums visām zemēm, kas attiecīgajā laika posmā piederēja Austrijas Hābsburgiem.

Hābsburgu dinastijas pirmsākumi meklējami 11. gadsimtā Hābsburgas pilī (mūsdienu Šveicē, Ārgavas kantonā), tomēr kopš 1276. gada Hābsburgu varas centrs līdz pat impērijas galam 1918. gadā bija Vīne (izņemot laiku no 1583. līdz 1611. gadam, kad varas centrs bija Prāga). No 1804. līdz 1867. gadam Hābsburgi valdīja Austrijas impērijā, bet no 1867. līdz 1918. gadam — Austroungārijā. No 1440. gada līdz tās izformēšanai 1806. gadā Hābsburgi parasti bija arī Svētās Romas impērijas imperatori.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1526. gadā pēc Mohāčas kaujas, kurā krita Ungārijas un Bohēmijas karalis Lajošs II Jagellons, Austrijas erchercogs Ferdinands I Hābsburgs iekļāva savos valdījumos Bohēmiju un daļu Ungārijas, kuru nebija iekarojuši osmaņi.

Lai uzlabotu zemnieku stāvokli, imperators Leopolds I Hābsburgs 1680. gadā izdeva t.s. Klaušu patentu, kurš noteica klaušu apmēru dzimtcilvēkiem 3 dienas nedēļā, taču šo likumu provincēs praktiski neievēroja (tiesu un administratīvā vara bija vietējo feodāļu rokās). 17 gadsimta beigas un 18. gadsimta sākums bija dzimtbūšanas visskarbākie laiki — zemnieki nevarēja pamest muižu, atdot bērnus mācīties amatu, medīt, zvejot, vākt malku bijušajos ciema kopienas mežos. Obligāti bija jāmaļ graudus kunga dzirnavās, alu pirkt kungam piederošā krogū utt. Līdz ar to šis laiks ir raksturīgs arī ar virkni zemnieku dumpju. 1731.-1739. gadu likumi pakļāva amatnieku cunftes valdnieka ierēdņiem un atcēla ārpuscunftu amatniecības ierobežojumus.

Tā kā līdz pat 18. gadsimtam Austrijas Habsburgiem nebija troņa mantošanas likuma, tad gadījumā, ja nebūtu vīriešu kārtas troņmantnieka, valsts kļūtu par daudzu troņa pretendentu strīdus objektu. It sevišķi tas kļuva aktuāli tāpēc, ka imperatoram Kārlim VI (1711—1740) nebija dēlu. 1713. gadā beidzot tika izdots troņmantošanas likums (t.s. Pragmatiskā sankcija — tas attiecās nevis uz visu impēriju, bet uz Austriju), saskaņā ar kuru troni manto dēli (raugoties pēc vecuma), bet, ja tādu nav, tad vecākā meita. Tā par troņmantnieci tika pasludināta Marija Terēze (1740—1780).

1748. gadā ieviesa kareivju mobilizāciju (mūža dienests), izveidoja kara apgabalus, ieviesa dzelzs disciplīnu un pastiprinātu karavīru apmācību. Virsnieku izglītošanai nodibināja Kara akadēmiju. Nodibināja ievērojamu skaitu jaunu augstāko mācību iestāžu kā, piemēram, Kalnrūpniecības akadēmiju, Tirdzniecības akadēmiju Vīnē kā arī daudzas specializētas tehniskās un lauksaimniecības mācību iestādes, amatniecības un tehniskās skolas.

Pēc kara par Austrijas mantojumu Hābsburgi zaudēja lielāko daļu Silēzijas (pārējo Silēziju Prūsija sagrāba pēc Septiņgadu kara). Neveiksmes abos šajos karos padziļināja valsts iekšējo ekonomisko krīzi un pārmaiņu nepieciešamība kļuva acīmredzama. 1768. gadā ieviesa visas valsts teritorijā vienotus kriminālkodeksu un civilkodeksu (Terēzes nemezidaTerēzes kodekss). 1776. gadā atcēla pirmstiesas spīdzināšanu un ierobežoja nāvessoda lietojamību. Tika ievērojami ierobežotas katoļu baznīcas privilēģijas, daļēji sekularizēti baznīcas īpašumi. Tika atcelti pret protestantismu vērstie likumi, kas legalizēja nosacītu reliģijas brīvību. Baznīcu kontrolēja valdības ierēdņi. Vācu valoda tika pasludināta par valsts valodu. Provincēs likvidēja virkni vietējo privilēģiju un tiesvedības, pārvaldes un nodokļu īpatnību. Vārdu sakot, tika izveidota absolūtā monarhija kā valsts politiskā sistēma.

1775. gadā likvidēja iekšējās tirdzniecības muitu, savukārt ārējai tirdzniecībai vienotu muitas dienestu — ievedamajām izejvielām akcīzes nodokli ievērojami samazināja, bet rūpniecības precēm to palielināja. Ieviesa vispārēju ienākumu nodokli (kuru iekasēja arī no muižniecības un baznīcas). Veica vispārējo tautas skaitīšanu, kustamā un nekustamā īpašuma reģistrēšanu. Uz desmit gadiem atbrīvoja no nodokļiem jaundibinātos rūpniecības uzņēmumus. Izdeva patentu, kurš regulēja dzimtcilvēku klaušas.

1781. gadā Jozefs II izdeva patentu, ar kuru atcēla dzimtbūšanu un deva zemniekiem pārvietošanās un nodarbes maiņas brīvību. Laikā no 1780. līdz 1782. gadam Čehijā vien manufaktūru skaits dubultojās. Sākās valsts ekonomiskā un politiskā augšupeja.