Sicīlijas karaliste

itāļu: Regno di Sicilia latīņu: Regnum Siciliae Sicīlijas karaliste Suverēna valsts (1130–1412, 1806–1816) daļa no Aragonas kroņa (1412–1516) Tiešais Spānijas valdījums (1516–1713) Personālūnija ar Savojas hercogisti (1713–1720) Hābsburgu monarhijas tiešā pārvalde (1720–1735) Personālūnija ar Neapoles karalisti (1735–1806) ↓ 1130 – 1816 →   → Karogs Ģerbonis Devīze latīņu: Animus Tuus Dominus Location of Sicīlijas karaliste Sicīlijas karaliste 1190. gadā Pārvaldes centrs Palermo Valoda(s) sicīliešu valoda, itāļu valoda, latīņu valoda Reliģija katolicisms Valdība feodāla monarhija Karalis  - 1130–1154 Rožērs II (pirmais) Likumdevējs Parlaments Vēsture  - Dibināta 1130  - Abu Sicīliju karaliste 1816  - Likvidēta 1816 Nauda Sicīlijas piastrs Priekšteces: Pēcteces: Sicīlijas grāfiste Neapoles hercogiste Apūlijas un Kalabrijas grāfiste Kapujas kņaziste Spoleto hercogiste Amalfi hercogiste Maltiešu ordeņa valsts Abu Sicīliju karaliste Mūsdienās Oficiālā mantiniece: Itālija, Malta

Sicīlijas karaliste pastāvēja no 1130. līdz 1816. gadam. Karaliste sāka veidoties Itālijas dienvidos, normaņu bruņiniekiem pakāpeniski iekarojot langobardu augstmaņu zemes, Bizantijas impērijas pēdējos valdījumus un musulmaņu iekaroto Sicīlijas salu. Tā oficiāli izveidojās, apvienojot normaņu valdījumus Sicīlijā un Apūlijā. 1282. gada sacelšanās rezultātā karaliste sašķēlās — Itālijas teritorijas daļu turpmāk neformāli sauca par Neapoles karalisti, kamēr Sicīlijas sala veidoja atsevišķu karalisti, kas atrodas personālūnijā ar kādu no reģiona valdnieku dinastijām. Abas karalistes atkal apvienojās 1816. gadā, izveidojot Abu Sicīliju karalisti.

Normaņi

10. gadsimtā Itālijas augstmaņi sāka aicināt normaņu algotņus uz savām zemēm. Godkārīgākie normaņu augstmaņi drīz sāka iekarot nelielas teritorijas un veidot paši savus valdījumus. 1057. gadā Itālijas dienvidos no Normandijas ieradās Rožērs I, kurš sākumā ar saviem brāļiem iekaroja Kalabriju. Viņa vadībā normaņi 1061. gadā iebruka arābu kontrolētajā Sicīlijā un līdz 1091. gadam atkaroja Sicīlijas salu un Maltu. Viņa brālis, Apūlijas hercogs Žiskārs 1071. gadā iecēla Rožēru I par Sicīlijas grāfu.

1127. gadā Rožēra I mantinieks Rožērs II Apūlijas hercogisti un Sicīlijas grāfisti apvienoja vienā valstī, un 1130. gada Ziemassvētkos Rožērs II pasludināja karalistes izveidošanu. Rožērs II arī iebruka Āfrikā, tagadējās Tunisijas teritorijā. 1166. gadā troni mantoja viņa mazgadīgais dēls Viljams II, kurš valdīja līdz 1189. gadam. Pēc viņa nāves izcēlās konflikts mantinieku vidū, kurā 1194. gadā uzvarēja Rožēra II meitas vīrs, Svētās Romas impērijas imperators Heinrihs VI.

Hoenštaufeni

Heinrihs VI aizsāka Hoenštaufenu dinastijas varas laiku. Pēc viņa nāves 1197. gadā Sicīlijas troni mantoja trīs gadus vecais Frīdrihs II, kuram pēc pilsoņu kara karalistē un impērijā 1220. gadā izdevās kļūt par imperatoru. Viņa varas laiks uzskatāms par karalistes zelta laikiem. Frīdrihs II gandrīz visu laiku uzturējās Sicīlijas karalistē, un izbeidzot feodālās sadrumstalotības laiku, izveidoja to par pirmo absolūto monarhiju Eiropā. Viņa ieviestais likumu kodekss ar nelielām izmaiņām palika spēkā līdz pat 1819. gadam. 1224. Frīdrihs II nodibināja Neapoles Universitāti. Frīdriha II asie konflikti ar Romas pāvestiem aizsāka Hoenštaufenu dinastijas sabrukumu. Kamēr Hoenštaufenu valdnieki cīnījās par varu impērijā, Sicīlijas karalistē pie varas nāca Frīdriha II ārlaulības dēls Manfrēds.

• 
  Itālija 1000. gadā
• 
  Itālija 1084. gadā
• 
  Itālijas dienvidi 1112. gadā
• 
  Karaliste 1154. gadā
• 
  Eiropa 1714. gadā

Sašķelšanās

Romas pāvests izmantoja haotisko imperatora varas novājināšanās laiku, lai pasludinātu Hoenštaufenus par gāztiem no troņa un 1264. gadā par Sicīlijas karali iecēla Francijas karaļa brāli Šarlu I, kurš 1266. gada 26. februārī sakāva un nogalināja Manfrēdu, bet 1268. gadā ar nāvi sodīja pēdējo Hoenštaufenu pārstāvi Konrādinu.

Šarla I stingrās valdīšanas metodes, kā arī Aragonas karalistes un Bizantijas aģentu kūdīšanas rezultātā, Sicīlijā 1282. gadā sākās sacelšanās, kurā tika nogalināti visi francūži un varu salā pārņēma Aragonas karalis Pedro III. Oficiāli Sicīlijas atdalīšanās tika apstiprināta ar 1302. gada miera līgumu. Itālijā esošā karaliste saglabāja Sicīlijas karalistes nosaukumu, taču vienkāršības dēļ tika saukta par Neapoles karalisti, kamēr Sicīlija oficiāli tika saukta par "Sicīlijas karalisti aiz bākas", bet neformāli par Trinakrijas karalisti. Sadalīšanās tika vēlreiz apstiprināta ar līgumu 1372. gadā.

Aragonas un Spānijas varā

Līdz 1409. gadam Sicīlijā neatkarīgi valdīja Aragonas karaļu dinastijas jaunākais atzars, bet 1409. gadā tā kļuva par Aragonas kroņa zemju daļu. 1443. gadā Aragonas karalis Alfonso V iekaroja Neapoles karalisti, taču drīz abas Sicīlijas karalistes daļas atkal tika sadalītas - Neapoles karaliste tika Alfonso V ārlaulības dēlam Ferdinandam I, bet pārējās Aragonas kroņa zemes kopā ar Sicīliju viņš nodeva savam likumīgajam dēlam Žuanam II.

Burbonu dinastija

1700. izmira Aragonas mantinieku, Spānijas Hābsburgu dinastija un sākās karš par Spānijas mantojumu, kas turpinājās līdz 1715. gadam. 1713. gadā Sicīliju ieguva Savojas dinastija, taču nespēja to nosargāt no Burbonu dinastijas valdītās Spānijas, kas salu okupēja 1718. gadā. Redzot Savoju vājumu, Austrijas Hābsburgu valdnieks, kura varā jau atradās Neapoles karaliste, pārņēma Sicīliju, kompensācijai Savojas dinastijai nododot varu pār Sardīnijas Karalisti. 1720. gadā Hābsburgiem izdevās padzīt spāņus, taču 1735. gadā Spānijas karalis Filips V iekaroja Neapoli un Sicīliju. Par Neapoles un Sicīlijas karali viņš iecēla savu jaunāko dēlu, Parmas hercogu, kas valdīja kā Karloss VII, taču pēc Spānijas troņa mantošanas zināms kā Karloss III.

1799. gadā Neapoli iekaroja Napoleons un izveidoja šeit neilgu laiku pastāvējušu republiku. No 1806. līdz 1814. gadam Sicīliju okupēja Lielbritānija. Pēc Napoleona sakāves abas karalistes beidzot tika apvienotas.

Ārējās saites

• Image database - The Medieval Kingdom of Sicily, a visual resource of historical sites c. 1100 - c. 1450 (Djūka Universitāte)