Skābputra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Skābputra ir tradicionāls latviešu graudu un skābpiena ēdiensmiežu putraimu putra ar rūgušpienu —, kas vasarā bijis galvenais pusdienu un launaga ēdiens un ņemts līdzi lauku darbos. Nogalē saukta arī par vienkārši piena putru, Salacgrīvā — putraimu putru, Mērsragā un Upesgrīvākunkuļputru, Ķesterciemā — šķidro putru, bet Dunikā — par strebini.[1]

Vēsture un gatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais ziņas par skābputru 17. gadsimtā sniedza vācu literāts Rozins Lentilijs, kurš novēroja, ka tā bieži gatavota un ēsta Kurzemes zemnieku vidū: „Zemnieki pa lielākajai daļai pārtiek no viegli samaltas griķu putras, tad arī ar no miežu putras, abas vārītas ar pienu, parasti sarūgušu, viņu liek galdā koka traukos.” Pēc Lentilija neviens cits gan vairs nav minējis, ka skābputra būtu gatavota arī no griķiem.[1] Tad ar skābo krējumu aizdarītas skābputras recepte iekļauta 1796. gadā Jelgavā iespiestā Lestenes mācītāja Fridrihs Hazimirs Urbāns iesāktā un Jelgavas mācītāja un literāra Matiāsa Stobes pabeigtā pavārgrāmatā „Latviska pavāru grāmata muižas pavāriem par mācību visādus kungu ēdienus gārdi vārīt un sataisīt” (Pawaru Grahmata, Muiſßas Pawareem par Mahzibu wiſſadas Kungu Ehdeenus gahrdi wahriht un ſataiſiht):

Skāba putra top no miežu putraimiem ūdenī vārīta, kad mīksta ir, top ūdens noliets, rūdzis piens ar karoti ielikts un vēl kādu brīdi uz uguni pamests, bet ne vārīts, bļodā top skābs krējums likts un ar to putru, kad ielej, labi apmaisīts.[1]

19. gadsimta otrajā pusē Augusts Bīlenšteins sīki aprakstīja skābputras gatavošanu Dobeles apkaimē:

Latviešu nacionālo ēdienu (Nationalspeise), kas tanī pašā laikā ir sevišķi atspirdzinošs dzēriens vasarā, skābo putru, vispirms vāra tikai ūdenī bez sāls (lai labāk skābst), tad vārīšanas laikā pievieno vairāk vai mazāk saldu pienu, pēc tam pa gabaliem vēl karstā šķidrumā tiek likts sarūdzis piens [..] Traukā stāvot, putra kļūst stipri skāba un tad tautai garšo vislabāk.[1]

Dažviet, lai skābputru padarītu biezāku, kopā ar putraimiem ūdenī iebēra arī nedaudz rudzu miltu. Savukārt, 1846. gada kungu galda ēdienu receptē minēts, ka skābputras uzlabošanai putraimus ieteicams vārīt nevis ūdenī, bet gan pienā, kam pievienots sviests.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Linda Dumpe. Latviešu tradicionālā piensaimniecība. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998. 193.—195. lpp. ISBN 978-9984-60-172-4.