Slobodas Ukraina

Vikipēdijas lapa
Aptuvenās Slobodas Ukrainas robežas
Slobodas Ukrainas kazaku pulku teritorijas

Slobodas Ukraina bija vēsturisks teritoriāli administratīvs reģions mūsdienu Ukrainas un Krievijas Federācijas teritorijās. Nosaukums veidojies no šajā reģionā 17. gadsimta sākumā izveidotajām slobodām, un tika izmantots līdz 19. gadsimta sākumam.

Reģions robežojās ar Hetmanātu, Zaporižjas Siču un Maskaviju. Teritorijas robežas pamatā veidoja Ostrožokas, Izjumas, Harkivas, Ohtirkas un Sumu kazaku vienību teritorijas.[1]

16. gadsimta sākumā šis mazapdzīvotais un tatāru reidu plosītais reģions nonāca Maskavijas kontrolē. Šeit arī dzīvoja no valsts varas bēgošie cilvēki, kas nodarbojās ar biškopību, zvejniecību un medībām. Viņi arī attīstīja sāls ieguvi, kas galvenokārt notika Bahmutas reģionā un pie mūsdienu Slovjanskas.

16. gadsimta gaitā šeit no ziemeļiem ienāca Maskavijas karaspēks, kas veidoja aizsardzības līnijas pret Krimas hanistes uzbrukumiem, bet no rietumiem ukraiņu zemnieki. Lai nodrošinātu savu varu, Maskavija šeit veidoja jaunas garnizonu apmetnes. Tāda bija 1585. gadā Orla, Livni, Voroņeža, 1592. gadā Jeļeca, 1596. gadā Belgoroda, Starijoskola, Kurska, 1599. gadā Valuiki.[2]

Nostiprinoties Romanovu dinastijas varai, 16. gadsimta 30. un 40. gados šeit izbūvēja Belgorodas aizsardzības līniju. 18. gadsimta sākumā šī aizsardzības līnija zaudēja savu nozīmi, jo no 1731. līdz 1733. gadam tika izbūvēta Ukrainas līnija.

17. gadsimta beigās Slobodas Ukrainas iedzīvotāju skaits sasniedza 120 000. 1732. gada tautas skaitīšana uzrādīja 400 000 iedzīvotājus, bet 1773. gadā to bija jau vairāk nekā 660 000. Ukraiņu ienākšana pavirzīja ukraiņu etnogrāfiskās zemes robežu 120-200 km uz austrumiem. 18. gadsimta vidū Slobodas Ukraina veidoja 25% no ukraiņu etnogrāfiskās teritorijas.[3]

Maskavija veicināja ukraiņu kolonizāciju, jo pieaugošais iedzīvotāju skaits nodrošināja valsts robežas. Šejienes iedzīvotājiem piešķīra slobodu tiesības, tradicionālās kazaku brīvības un militāro vienību pārvaldi. Ietekmīgāko kazaku ģimeņu pārstāvji parasti ieņēma visus vadošos amatus.

1765. gada 28. jūlijā imperatore Katrīna II izbeidza kazaku administratīvo sistēmu. Kazaku militārās vienības tika iekļautas Krievijas impērijas armijā.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]