Hetmanāts

Vikipēdijas lapa
Гетьманщина
Hetmanāts
Krievijas vasaļvalsts (1654—1764)
Osmaņu vasaļvalsts (1654—1656, 1669—1685)
Žečpospolitas vasaļvalsts (1660—1689)

1649 – 1764
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Hetmanāts
Location of Hetmanāts
Hetmanāts 1654. gadā
Pārvaldes centrs Čihirina (1649–1668)
Baturina (1669–1708, 1751-1764)
Hluhiva (1708–1751)
Valoda(s) ukraiņu, poļu, krievu
Reliģija Pareizticība
Valdība Stratokrātija, kazaku republika, oligarhija
Hetmanis
 - 1648—1657 Bohdans Hmeļnickis (pirmais)
 - 1750—1764 Kirilo Rozumovskis (pēdējais)
Likumdevējs Kazaku rada
Virsnieku rada
Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki
 - Bohdans Hmeļnickis ievēlēts par hetmani 1648. gada 30. janvāris
 - Zborivas līgums 1649. gada 18. augusts
 - Katrīna II likvidē hetmaņa amatu 1764. gada 21. novembrī
Platība
 - 17. gs vidus 200 000 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1650. gadā 2 000 000[1] 
Nauda visas tā laika Eiropas valūtas

Hetmanāts (ukraiņu: Гетьманщина), oficiāli Zaporižjas Armija[2] (ukraiņu: Військо Запорозьке; latīņu: Exercitus Zaporoviensis), bija Ukrainas kazaku valsts[3][4][5] mūsdienu Centrālukrainas reģionā, kas pastāvēja no 1649. līdz 1764. gadam (lai gan tās administratīvi tiesiskā sistēma pastāvēja līdz 1782. gadam).[3]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts oficiālais nosaukums bija Zaporižjas Armija[6] (latīņu: Exercitus Zaporoviensis). Zaporižja ir viens no Ukrainas vēsturiskajiem reģioniem Dņepras upes baseinā, kur radās Zaporižjas Seča. Armija šajā gadījumā nozīmēja reģionālo kazaku armiju. Vēsturnieki šo valsti par Hetmanātu sāka dēvēt 19. gadsimtā, atvasinot no tās valdnieka — hetmaņa titula.

Pilipa Orlika konstitūcija (1710) valsti dēvē par Ukrainu (ukraiņu: Україна, latīņu: Ucraina), kas ir arī nosaukums dažādos poļu, osmaņu un arābu avotos. Osmaņu impērija Hetmanātu sauca par Ukrainas Valsti[7] (turku: Ukrayna memleketi). Bučačas miera līguma (1672) tekstā tā ir minēta kā Ukraiņu Valsts[8] (poļu: Państwo Ukraińskie). Vācu kartogrāfa Johana Homaņa (Johann Homann, 1664–1724) veidotajā Ukrainas kartē tā tiek apzīmēta kā "Ukraina jeb Kazaku Zeme" (latīņu: Ukrania quae et Terra Cosaccorum). Krievu diplomātiskajā sarakstē to sauca par Mazkrieviju[9] (krievu: Малороссия).

Hetmanāta dibinātājs Bohdans Hmeļnickis 1649. gada februārī pasludināja sevi par Rutēņu valsts (Krievzemes) valdnieku Polijas pārstāvim Ādamam Kiselam[10] (Adam Kisiel). Rutēnijas Lielkņaziste bija ierosinātais kazaku Hetmanāta nosaukums kā daļa no iespējamās Polijas-Lietuvas-Rutēņu ūnijas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hetmanātu Polijas—Lietuvas ūnijas austrumu teritorijās nodibināja Zaporižjas kazaku hetmanis Bohdans Hmeļnickis 1648.–1657. gada sacelšanās laikā. Vasaļa attiecību nodibināšana ar Krievijas caristi 1654. gada Perejaslavas radā, tiek uzskatīta par Hetmanāta vēstures pagrieziena punktu padomju, ukraiņu un krievu historiogrāfijā. Otrā Perejaslavas rada 1659. gadā vēl vairāk ierobežoja Hetmanāta neatkarību, un no Krievijas puses bija mēģinājumi pasludināt ar Juriju Hmeļnicki 1659. gadā noslēgtās vienošanās par neko vairāk kā 1654. gada "bijušajiem Bohdana līgumiem".[11][12][13] 1667. gada Andrusovas pamiers, kas tika noslēgts bez jebkādas Hetmanāta pārstāvības, noteica robežas starp Polijas un Krievijas valstīm, sadalot Hetmanātu uz pusēm gar Dņepru un nododot Zaporižjas Seču formālai Krievijas un Polijas kopīgai pārvaldei.

Pēc Ivana Mazepas neveiksmīgā mēģinājuma saraut savienību ar Krieviju 1708. gadā visa Hetmanāta teritorija tika iekļauta Kijivas guberņā,[14] kazaku autonomija tika stingri ierobežota, tomēr Hetmanāts turpināja pastāvēt. Imperatore Katrīna II oficiāli likvidēja hetmaņa amatu 1764. gadā, un 1764.-1781. gadā Hetmanāts tika anektēts Krievijas Impērijas sastāvā kā Mazkrievijas guberņa ar Pjotru Rumjancevu kā gubernatoru, ar pēdējām Hetmanāta administratīvās sistēmas paliekām, ko likvidēja 1781. gadā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. https://web.archive.org/web/20171226080840/http://www.mazepa.name/heopolitychni-kreslennya-hetmana-mazepy/6/
  2. Paul Robert Magocsi. Historia Ukrainy: Ziemia i ludzie. Ksiegarnia Akademicka Publishing, 2017. 245. lpp. ISBN 978-83-7638-455-9.
  3. 3,0 3,1 «Hetman state». www.encyclopediaofukraine.com. Skatīts: 2023-01-10.
  4. http://history.org.ua/JournALL/journal/1991/4/3.pdf
  5. «ПРОБЛЕМА ДЕРЖАВИ В КОЗАЦЬКУ ДОБУ. Олександр Салтовський. Концепції української державності в історії вітчизняної політичної думки». litopys.org.ua. Skatīts: 2023-01-10.
  6. «Zaporozhian Host». www.encyclopediaofukraine.com. Skatīts: 2023-01-10.
  7. von Kármán-Konstante. Berlin, Heidelberg : Springer Berlin Heidelberg. 2013. 145. lpp.
  8. Gazeta.ua. «Знайшли 350-річний документ зі згадкою про Україну». Gazeta.ua (ukraiņu), 2019-10-03. Skatīts: 2023-01-10.
  9. C P Thorpe, J C L Bailey. A History of Ukraine. Elsevier, 1996. 216.; 231. lpp.
  10. «Хм-Хол. Енциклопедія українознавства. Словникова частина. Том 10». izbornyk.org.ua. Skatīts: 2023-01-10.
  11. «Treaty of Pereyaslav». www.brama.com. Skatīts: 2023-01-10.
  12. Horobecs, V. The Pereyaslav Rada of 1654 in myths and reality. Newspaper Den. 2003. gada 8. aprīlis https://web.archive.org/web/20160120132653/http://www.day.kiev.ua/en/article/culture/pereyaslav-rada-1654-myths-and-reality
  13. «Киевская старина. Год восьмой. Том XXVII. Октябрь-Декабрь 1889 г.». runivers.ru. Skatīts: 2023-01-10.
  14. «Указ об учреждении губерний и о росписании к ним городов». constitution.garant.ru. Skatīts: 2023-01-10.