Sovijs

Sovijs (lietuviešu: Sovijus) lietuviešu mitoloģijā ir mirušo sadedzināšanas ieražas ieviesējs un dvēseļu pavadonis mirušo valstībā.

Vārda cilme

Viedokļi par Sovija vārda cilmi ir dažādi. Vēsturnieks Ernsts Kuniks un baltu etnogrāfs Eduards Volters uzskata, ka tas ir aramiešu vai slāvu no arābiem aizgūts vārds, kurā esot sauktas tās baltu un somugru ciltis, kas visilgāk saglabāja savu seno ticību. Savukārt A. Mežinskis norāda, ka par Scovae un Scovita varēja būt saukta atsevišķa austrumlietuviešu cilts, kuras nosaukumu Jāņa Malalas „Hronikas” pārrakstītājs, iespējams, attiecinājis uz visām lietuviešu un nelietuviešu ciltīm. Krievu filologs Vladimirs Toporovs Sovija vārdu saista ar slāvu dieva Svaroga vārdu, un uzskata, ka tas galu galā varētu būt cēlies no indoeiropiešu valodas saknes *sāue, ar ko apzīmēja Sauli. Savukārt Francijas lietuviešu semiotiķis Aļģirds Greims Sovija vārdu saista ar vārdiem 'šova' un 'šauti'

Līdzīgi mīti

Sovijam līdzīgi mīti par cilvēkiem, kas ieviesuši dažādas paražas vai pat veselu reliģiju, bet pēc nāves kļuvuši par dieviem un aizkapa dzīves valdniekiem vai ceļvežiem, atrodami ne vien pārējo baltu, bet arī indoeiropiešu mitoloģijā. Uz Sovija mīta saistību ar Šventaraģi norādījis Aļģirds Greims, jo Šventaraģi, tāpat kā Soviju, pirmo sadedzināja vietā, kur Viļņa ietek Veljā (Nerā), un šajā vietā pēc Šventaraģa norādījuma turpmāk esot sadedzināti visi Lietuvas dižkunigaiši. Bet vācu hronists Simons Grūnavs „Prūsijas vēsturē” atstāstījis teiku par brāļiem Videvutu un Bruteni, kas prūšiem atnesuši likumus un ticību, bet pēc nāves sadedzināti un pielūgti ka dievi. Savukārt senindiešu mitoloģijā zināmi brāļi Manu un Jama, no kuriem Manu esot bijis pirmais karalis un ieviesis hinduisma likumus, bet Jama — pirmais, kurš nomiris un atvēris nāves ceļu, pašam kļūstot par mirušo pasaules valdnieku.