Indoeiropiešu valodas

Indoeiropiešu valodas ir valodu saime, pie kuras pieder vairāk nekā 400 valodu un dialektu.^[1] Tā ir lielākā valodu saime pasaulē runātāju skaita ziņā, pie tās pieder 12 no 20 runātāju skaita ziņā lielākajām valodām. Indoeiropiešu valodās runā vairāk nekā 3 miljardi cilvēku.^[2]

Mūsdienās no visām indoeiropiešu valodām pēc runātāju skaita vislielākās ir angļu, hindi, urdu, spāņu, portugāļu, bengāļu, franču, krievu, vācu un pandžabu valoda, no tām katra ir dzimtā valoda vairāk nekā 100 miljoniem cilvēku. Angļu valoda ir vienīgā indoeiropiešu valoda, kuras pratēju skaits pārsniedz miljardu,^[2] jo tā izplatījusies visos pasaules ģeogrāfiskajos kontinentos, pateicoties angļu kolonijām, un mūsdienās kļuvusi par starptautiskās saziņas valodu. Indoeiropiešu valodu saime kopā ar urāliešu valodām ir viena no divām vienīgajām Eiropas kontinentā esošajām valodu saimēm.

Vēsture

Indoeiropiešu valodu vēsture saistīta ar kopīgu pirmvalodu, kuru valodniecībā sauc par protoindoeiropiešu valodu. Tā nav tieši rakstiski fiksēta, bet tās leksiku, fonoloģiju un gramatiku daļēji rekonstruē ar salīdzināmi vēsturiskās valodniecības metodēm, salīdzinot senākās un mūsdienu indoeiropiešu valodas.

Protoindoeiropiešu valodas runātāju sākotnējā dzimtene nav pilnīgi droši noskaidrota. Mūsdienu pētniecībā plaši izplatīta ir kurgānu hipotēze, kas pirmindoeiropiešu sabiedrību saista ar Pontijas-Kaspijas stepes apgabalu 5.–4. gadu tūkstotī p.m.ē. Saskaņā ar šo teoriju indoeiropiešu valodas izplatījās vairākos migrācijas viļņos uz Eiropu, Anatoliju, Irānu un Dienvidāziju.

Viena no agrīnākajām no kopīgās indoeiropiešu valodu saimes atdalītajām grupām bija anatoliešu valodas. Tās ir pazīstamas no 2. gadu tūkstoša p.m.ē. rakstiskajiem avotiem, īpaši hetu valodas tekstiem ķīļrakstā. Anatoliešu valodu materiāls bija īpaši nozīmīgs indoeiropiešu salīdzināmajai valodniecībai, jo tas saglabāja vairākas arhaiskas pazīmes.

2. gadu tūkstotī p.m.ē. rakstiski fiksētas arī agrīnas indoirāņu valodu formas. Vēdu sanskrits ir pazīstams no Rigvēdas tekstiem, bet senirāņu valodas pārstāv avestas valoda. Indoirāņu valodu izplatība bija saistīta ar iedzīvotāju kustībām Centrālāzijā, Irānā un Indijas subkontinentā.

Eiropā viena no senāk rakstiski apliecinātajām indoeiropiešu valodu grupām ir grieķu valoda. Mikēnu grieķu valoda 2. gadu tūkstotī p.m.ē. tika pierakstīta ar lineāro B rakstību. Vēlāk sengrieķu dialekti kļuva par vienu no nozīmīgākajām antīkās pasaules literārajām un zinātnes valodām.

Itāliskās valodas attīstījās Apenīnu pussalā. No tām nozīmīgākā bija latīņu valoda, kas sākotnēji bija Romas un Lācijas reģiona valoda. Romas impērijas paplašināšanās padarīja latīņu valodu par plaši lietotu administrācijas, tiesību, armijas un kultūras valodu. No tautas latīņu valodas vēlāk izveidojās romāņu valodas, tostarp itāļu valoda, franču valoda, spāņu valoda, portugāļu valoda un rumāņu valoda.

Ziemeļeiropā attīstījās ģermāņu valodas. Agrīnākais plašākais rakstiskais piemineklis ir gotu valodas Bībeles tulkojums 4. gadsimtā. Vēlāk ģermāņu valodu grupa sadalījās ziemeļģermāņu, rietumģermāņu un austrumģermāņu atzaros. No tām mūsdienās nozīmīgas ir angļu valoda, vācu valoda, nīderlandiešu valoda, zviedru valoda, dāņu valoda, norvēģu valoda un citas.

Ķeltu valodas senatnē bija izplatītas plašā Eiropas daļā, tostarp Gallijā, Britu salās, Ibērijā un Centrāleiropā. Pēc Romas ekspansijas un vēlākām valodu maiņām ķeltu valodu areāls ievērojami saruka. Mūsdienās tās saglabājušās galvenokārt Britu salās un Bretaņā, piemēram, īru valoda, velsiešu valoda, skotu gēlu valoda un bretoņu valoda.

Baltu valodas un slāvu valodas attīstījās Eiropas austrumu un ziemeļaustrumu daļā. Tās bieži tiek aplūkotas kā cieši radniecīgas baltu-slāvu valodas. Baltu valodas, īpaši lietuviešu valoda un latviešu valoda, saglabājušas vairākas arhaiskas indoeiropiešu pazīmes. Slāvu valodas rakstiski nostiprinājās 9. gadsimtā līdz ar Kirila un Metodija darbību un senslāvu valodas literāro tradīciju.

Albāņu valoda un armēņu valoda veido atsevišķus indoeiropiešu valodu atzarus. Armēņu valoda rakstiski pazīstama kopš 5. gadsimta, kad tika izveidots armēņu alfabēts. Albāņu valodas senākā vēsture ir sliktāk dokumentēta, un pirmie plašākie rakstiskie pieminekļi parādās tikai viduslaiku beigās un jaunajos laikos.

19. gadsimtā indoeiropiešu valodu pētniecība kļuva par vienu no galvenajiem vēsturiskās valodniecības virzieniem. Franzs Bops, Rasmus Kristians Rasks, Jakobs Grimms un citi pētnieki izstrādāja salīdzināmo metodi, pierādīja daudzu Eiropas un Āzijas valodu radniecību un rekonstruēja pirmvalodas formas. Šajā laikā nostiprinājās arī pats jēdziens “indoeiropiešu valodas”.

20. gadsimtā indoeiropiešu valodu vēstures pētniecību papildināja arheoloģijas, antropoloģijas un vēlāk arī ģenētikas dati. Tika izstrādātas vairākas teorijas par pirmindoeiropiešu izcelsmi un izplatību, tostarp kurgānu hipotēze un Anatolijas hipotēze. Lielākā daļa mūsdienu pētnieku par ticamāko uzskata stepes izcelsmes modeli, taču par atsevišķām detaļām joprojām pastāv diskusijas.

Mūsdienās indoeiropiešu valodu saime ir viena no visplašāk izplatītajām pasaulē. Tās valodas tiek lietotas Eiropā, lielā daļā Dienvidāzijas, Irānā, Amerikā, Austrālijā un citos reģionos. Izplatību īpaši veicināja vēsturiskās migrācijas, impēriju paplašināšanās, kolonizācija, tirdzniecība un globalizācija.