Otrā Spānijas Republika

Otrā Spānijas Republika
	Otrā Spānijas Republika
	La Segunda República Española
; Karogs	; Ģerbonis
	Spānijas karte ar kolonijām 1931.—1939. gadā.
pastāvēja	1931. gada 14. aprīlis — 1939. gada 1. aprīlis
Valūta	peseta
	Otrā Spānijas Republika Vikikrātuvē

Otrā Spānijas Republika (spāņu: La Segunda República Española) bija politiska sistēma, kas pastāvēja Spānijā no 1931. gada 14. aprīļa līdz 1939. gada 1. aprīlim, kad pēc Spānijas pilsoņu kara beigām tika izveidota Francisko Franko diktatūra. Šī republika bija otrais mēģinājums izveidot republikas pārvaldes formu Spānijā — pirmā republika īslaicīgi pastāvēja 19. gadsimta 70. gados.

Otrā Spānijas Republika ir viens no vispretrunīgākajiem periodiem Spānijas vēsturē, taču tā paliek būtiska kā pagrieziena punkts, kas ietekmēja valsts nākotni un politisko attīstību 20. gadsimtā.

Vēsture

Pēc vairākiem nestabilitātes gadiem Spānijā, kurai bija raksturīgas straujas politiskās pārmaiņas un karaļa Alfonso XIII autoritārās režīma sabrukums, 1931. gada aprīlī notika pašvaldību vēlēšanas. Lai gan tās bija vietējās vēlēšanas, rezultāti skaidri norādīja uz lielu sabiedrības atbalstu republikāniskajām partijām, īpaši pilsētās. 1931. gada 14. aprīlī, karalis Alfonso XIII aizbēga no valsts, un tika pasludināta Otrā Spānijas Republika.

Jaunā republikas valdība pieņēma demokrātisku konstitūciju 1931. gada 9. decembrī. Šī konstitūcija bija viena no progresīvākajām Eiropā tajā laikā. Piemēram, republikas valdība centās īstenot agrārās reformas, lai atņemtu zemi lielajiem zemes īpašniekiem un piešķirtu to bezzemniekiem, kas bija īpaši svarīgi lauku reģionos. Arī Katalonijai 1932. gadā tika piešķirta plaša autonomija. Tomēr šīs reformas radīja lielu neapmierinātību gan konservatīvajās aprindās (baznīca, aristokrātija, armija), gan arī kreiso radikāļu vidū, kuri uzskatīja, ka reformas ir nepietiekamas. Republikas pastāvēšanas laikā Spānijas politika kļuva ārkārtīgi polarizēta starp konservatīvo nometni, kas vēlējās saglabāt tradicionālās vērtības, un kreisajām partijām, kas aicināja uz radikālām reformām. Valdības sastāvs bieži mainījās, kas radīja politisko nestabilitāti.

1933. gadā notika vispārējās vēlēšanas, kurās uzvarēja konservatīvie spēki, kas bija saistīti ar katoļu baznīcu un lielajiem zemes īpašniekiem. Tika apturētas daudzas iepriekšējo gadu reformas, izraisot sociālos nemierus un streikus, īpaši starp strādnieku šķiru un kreisajiem aktīvistiem. Tomēr jau 1934. gada februārī kreiso partiju alianse, ko sauca par Tautas fronti (Frente Popular), uzvarēja vēlēšanās. Tā solīja atsākt agrārās un citas reformas, bet tādējādi izraisīja vēl lielāku konservatīvo grupu pretestību, kā arī saasināja politisko spriedzi visā valstī.

Politiskā un sabiedriskā nestabilitāte sasniedza savu kulmināciju 1936. gada jūlijā, kad konservatīvie spēki armijā, vadīti ģenerāļa Francisko Franko, veica militāru sacelšanos pret republikānisko valdību. Šī sacelšanās izraisīja pilsoņu karu, kurā piedalījās dažādas politiskās frakcijas, tostarp komunisti, anarhisti, fašisti, konservatīvie un republikāņi. Karš bija viens no asiņainākajiem Eiropas 20. gadsimta konfliktiem, kas rezultējās ar desmitiem tūkstošu cilvēku bojāeju un plašām represijām no abām karojošajām pusēm. Lai gan sākumā republikāņi saglabāja kontroli pār daļu valsts, Franko spēki, ar nozīmīgu starptautisku atbalstu no nacistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas, pakāpeniski pārņēma varu. Savukārt republikāņi saņēma ierobežotu palīdzību no Padomju Savienības un brīvprātīgajām internacionālajām brigādēm.

1939. gada 1. aprīlī, pēc trīs gadu ilgas cīņas, Francisko Franko armija uzvarēja un Otrā Spānijas Republika beidza pastāvēt. Pēc pilsoņu kara Spānija nonāca Francisko Franko diktatūras pakļautībā, kas ilga līdz viņa nāvei 1975. gadā. Franko režīms bija izteikti konservatīvs un autoritārs, un tas atcēla visas republikas laikā īstenotās sociālās un politiskās reformas.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrā Spānijas Republika.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)