Spietiņu apmetne

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Spietiņu apmetne ir viena no vislabāk izpētītajām seno iedzīvotāju apmetnēm Sēlijā, kas dod priekšstatu par Daugavas ielejas cilvēku dzīves apstākļiem agrā un vidējā dzelzs laikmeta periodā (no 100. līdz 400. gadam m.ē.). Netālu no Spietiņu apmetnes atrodas Spietiņu kapulauks un senākā Plāteru apmetne, kas bijusi apdzīvota 1. gadu tūkstotī p.m.ē.

Atrašanās vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spietiņu apmetne atrodas netālu no Daugavas kreisā krasta Salas novada Sēlpils pagastā.

Arheoloģiskie izrakumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmēram divus ha lielās apmetnes līdz 1,8 metrus biezā kultūras slāņa izpēti 2250 m2 platībā 1961.-1963. gadā veica Latvijas Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas darbinieki Jolantas Daigas un Māra Atgāža vadībā. Atsegtas guļbūvju celtņu vietas, 63 atklātie pavardi, iegūtas 519 senlietas - dzelzs darbarīki, bronzas rotas un māla trauku lauskas (gludās, nedaudz švīkātās un tekstīlās keramikas). Kā liecina atradumi iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bijusi zemkopība un lopkopība.

Dzelzs ieguves krāsnis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmetnes dienvidrietumu malā atklāta ap 400 m2 liela dzelzs ieguves un pirmapstrādes vieta, kurā atrada sešas šahtas tipa dzelzs ieguves krāsnis, kuru tuvumā konstatēja jēldzelzs sagataves un ap 1,5 tonnu sārņu. Šie atradumi sniedz pirmās plašākās liecības par vietējās dzelzs apstrādes pirmsākumiem.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 56°36′30″N 25°42′30″E / 56.60833°N 25.70833°E / 56.60833; 25.70833