Piedalījies 1928. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Amsterdamā, kur izcīnīja 7. vietu 5000 m distancē un 15. vietu 10 000 m distancē. 10 000 m distancē Petkēvičs skriet beidzis vienu apli par ātru tiesnešu darbības nesaskaņotības dēļ, tādēļ bija spiests vēlreiz atsākt skriet.[3] Laikā no 1926. līdz 1928. gadam deviņas reizes kļuvis par Latvijas meistaru dažāda garuma distancēs (no 800 m līdz 10 000 m), vēl trīs reizes kļuvis par čempionu krosa skrējienā.[2] Astoņas reizes labojis Latvijas rekordu dažādās distancēs, tāpat Latvijā pastāvošo noteikumu dēļ vairāki rekordi netika atzīti, tai skaitā Amsterdamas Olimpiskajās spēlēs sasniegtie, jo tika uzstādīti ārpus Latvijas.[3]
Pēc Amsterdamas Olimpiskajām spēlēm 1929. gadā pārcēlies uz dzīvi Polijā, kur ieguvis pavalstniecību.[2] Pārstāvējis Poliju dažādās sacensībās, bija kluba Warszawianka biedrs. Olimpiskajās spēlēs viņš pārstāvēt Poliju nedrīkstēja SOK pastāvošo noteikumu dēļ.[3] Sešas reizes uzvarējis valstu sacīkstēs, kur uzvarējis Pāvo Nurmi un Janušu Kusočinski.[2] Petkēvičs tika atzīts par 1929. gada Polijas gada labāko sportistu.[2] 1931. gadā Polijas Vieglatlētikas federācija diskvalificēja viņu par amatierisma noteikumu pārkāpšanu, arī Latvijas Vieglatlētikas savienība viņu 1929. gadā diskvalificēja.[3]
Līdz Otrajam pasaules karam Petkēvičs strādājis par treneri, bija Polijas komandas treneris 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs.[4] Kara sākumā pārcēlies uz dzīvi Argentīnā, kur kļuva par veikalnieku un moderna sporta kompleksa īpašnieku.[2] Traģiski gājis bojā Argentīnā.[2]
Rīga, Krievijas impērija (tagad 
Latvija)
Buenosairesa, Argentīna
Polija
