Latvijas poļi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Poļu procentuālais sastāvs Latvijas novados (2010)

Latvijas poļi ir viena no vēsturiskajām Latvijas mazākumtautībām. Vairums Latvijas poļu dzīvo gan Daugavpils (12 934, 13,9%), Rīgas (12 916, 1,8%) un Jelgavas (1058, 1,9%) pilsētās, gan arī Daugavpils novadā (3075, 12,6%), Krāslavas novadā (1326, 7,7%).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu priekšteči Latvijā kopš 17. gadsimta ieceļoja no Polijas-Lietuvas kopvalsts un līdz pat 20. gadsimta sākumam pat grūti nosākama konkrētu personu etniskā piederība pie poļiem vai lietuviešiem. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā poļi (65 056 cilvēki) veidoja 3,4% no iedzīvotāju kopskaita, apmēram puse no viņiem dzīvoja agrākajā Poļu Livonijas administratīvajā centrā Daugavpilī un Latgales laukos un miestos, pārējie Ilūkstes apriņķī — 11 380, Rīgā — 13 415, Liepājā — 6015). Atbilstoši tā laika uzskaitei, Latvijas poļiem bija augsts muižnieku kārtas īpatsvars (Latgales šļahta), taču vairums no viņiem neieņēma augstu sociālo stāvokli un viņus vienoja piederība katoļu baznīcai. Industrializācijas dēļ līdz Pirmajam pasaules karam poļu īpatsvars Latvijas lielajās pilsētās vēl vairāk pieauga, taču pēc kara, neatkarīgajā Latvijā, atkal samazinājās. Poļi Latvijas Republikā veidoja apmēram 3% no iedzīvotāju kopskaita, taču viņu pārstāvji aktīvi piedalījās valsts politiskajā (Latvijas Poļu savienības deputāti bija visās pirmskara Saeimās) un sabiedriskajā dzīvē. Darbojās poļu skolas un biedrības. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas poļi tika atstāti bez savām izglītības iestādēm un pakļauti straujai pārtautošanai. Poļu sabiedriski aktīvākā daļa noteikti atbalstīja latviešu tautas cīņu par neatkarības atjaunošanu un ir pilnībā aktīvi iekļāvušies valsts un sabiedrības dzīves jomās, turklāt aktīvi piedaloties savas nacionālās dzīves (skolu, biedrību) veidošanā.[1]

Poļu skaita izmaiņas Latvijā (1897—2011) pēc tautas skaitīšanu datiem:

Deklarētā tautība 1897 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
poļi 65 088 52 244 51 143 59 374 48 949 59 774 63 045 62 690 60 416 59 505 44 772

2017. gadā Latvijas poļi bija ceturtā lielākā mazākumtautība:

Latvijas lielākās etniskās minoritātes 2017. gadā pēc Latvijas iedzīvotāju reģistra datiem[2]
Krievi (557 618)
  
26.2%
Baltkrievi (69 298)
  
3.3%
Ukraiņi (51 158)
  
2.4%
Poļi (45 584)
  
2.1%
Lietuvieši (26 555)
  
1.2%
Cita tautība (57 301)
  
2.7%
Nav izvēlēta (43 215)
  
2.0%

Poļi latvju dainās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krišjāņa Barona "Latvju dainās" apkopoti 173 tautasdziesmu varianti ar leksēmu "poļi", bet Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras fondu materiālos atrodamas 205 poļu (poļaku) tematikas tautasdziesmu varianti, pie kam visvairāk dziesmu nākušas no Latgales (43%) un Kurzemes (26%). Ne viemēr leksēma poļi nozīmē etnisko piederību, bet dažreiz apzīmē Latgales (t. s. poļu Inflantijas) latviešus.[3]

Daļa latviešu tautasdziesmu par poļiem radušās kā atmiņas par poļu-krievu kariem vai kā apdziedāšanās dziesmas:

Bijām poļi, bijām krievi,
Bijām lieli naidenieki.
Nu palikām draugi, radi,
Nu māsiņu iedevām.
52857-263

Es naīšu pi poļaka,
Lai īt muna muosa,
Poļakam taida runa:
Vys dušiņka muna!
52865-389

Kad es būtu zinājus(i)
Poļu vīru arajiņ(u),
Es būt' savus pūra kreklus
Bez apkakles apšuvus(i).
52875-604

Vai, poļak, poļaciņ,
Kas tevis nazynuoja?
Latvīsīši olu dzer,
Poļaks bikses tricynuoja.
52877-605

Nevienama tas nebija,
Kas tam poļu muižniekam:
Seši bēri kumeliņi,
Izkapātas pakaļiņas.
52892-94

Poļaks gāja pa celeņu,
Es poļaku napazynu;
Cyukas saru surgateņš,
Baravikas capurīte.
52896-465

Precē mani pieci poļi,
Moļus bogu, es neiešu,
Precēs miežu arājiņš,
Pie tā iešu dziedādama.
10538

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Poļu un lietuviešu minoritātes nozīme Latvijas vēsturē Ēriks Jēkabsons, Providus domnīca 08.06.2006.
  2. Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.01.2017.
  3. Jānis Rozenbergs. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga: Zinātne, 2005. — 75 lpp.