Sultāne Turhana Hatidže
| Sultāne Turhana Hatidže | |
|---|---|
 Sultāne Turhana | |
| Osmaņu impērijas Sultāne māte | |
| 1651. gada 2. septembris — 1683. gada 5. jūlijs | |
| Priekštecis | Sultāne Kosema |
| Pēctecis | Sultāne Saliha Dilašuba |
| Osmaņu impērijas reģents | |
| 1651. gada 3. septembris — 1656. gads | |
| Priekštecis | Sultāne Kosema |
| Pēctecis | nav |
| Osmaņu impērijas Haseki sultāne | |
| 1642. gads — 1647. gads | |
| Priekštecis | Sultāne Aiše |
| Pēctecis | Sultāne Telli Humašaha |
| Dzimusi | aptuveni 1627./1628. gads |
| Mirusi |
1683. gada 5. jūlijs Edirne, Osmaņu impērija |
| Apglabāta | Jaunā Valides mošeja, Stambula |
| Dzīvesbiedrs | Ibrahims I |
| Bērni |
Mehmeds IV Sultāne Dževherhana Princis Ahmeds |
Sultāne Turhana Hatidže (dzimusi 1627. gadā, mirusi 1683. gada 4. augustā) bija Osmaņu Impērijas Haseki sultāne (1640—1648) Ibrahimam I un Sultāne Māte savam dēlam Mehmedam IV. Turhana un viņas vīra māte, sultāne Kosema, ir vienīgās sievietes Osmaņu valsts vēsturē, kuras tiek uzskatītas par oficiālām reģentēm un kurām bija pilnīga kontrole pār Osmaņu Impēriju, kaut arī Turhana savu politisko varu atdeva lielvezīram. Rezultātā Turhana ir uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām figūrām Sieviešu Sultanātā.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sultāne Turhana Hatidže dzimusi apmēram 1627. vai 1628. gadā, viņai tika nosaukta par Nadju un bija krievu izcelsmes, saskaņā ar dažiem avotiem viņa piedzima mūsdienu Ukrainas teritorijā. Vienā no tatāru reidiem viņa tika notverta un pārdota verdzībā. Apmēram 12-14 gadu vecumā Turhanu aizveda uz Topkapi pili kā Krimas hana dāvanu sultāna Ibrahima I mātei Sultānei Kosemai. Entonijs Aldersons atzīmē, ka Turhanai bija brālis Jusufs Aga, kurš nomira 1689. gada janvārī, taču nav zināms, kad un kā viņš nokļuva Stambulā.
Haseki un sultāna atraitne
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kosema, kura uzskatīja, ka meitenei harēmā būs laba nākotne, nodeva audzināšanai viņu Sultānes Atikes pilī. Atikes pilī meitene ieguva atbilstošu izglītību un drīz atgriezās Topkapi, kur kļuva par sultāna favorīti. Gaišmatainā, zilacainā Turhana, kas izcelās ar skaistumu un inteliģenci, ātri iekaroja Ibrahima I sirdi un saņēma Haseki statusu. 1642. gada 2. janvārī Turhana Hatidže dzemdēja savu vecāko dēlu, topošo sultānu Mehmedu IV. Turhanai un Ibrahimam arī bija meita Sultāne Dževherhana. Drīz pēc otrā dēla Ahmeda dzimšanas, kurš agri nomira, Turhana zaudēja ietekmi uz sultānu. Viņa bija viena no Ibrahima I astoņām Haseki, bet nebija viņa likumīgā sieva. Turhana bija Ibrahima ceturtā favorīte.
Ibrahima psihiskais stāvoklis, kā arī Osmaņu valsts kritiskā situācija, kas radās viņa valdīšanas laikā, strauji pasliktinājās, un jau 1648. gadā visas galma grupas, ieskaitot sultāna māti, nonāca pie secinājuma, ka Ibrahimu nepieciešams pēc iespējas ātrāk gāzt. 1648. gada 8. augustā sultāns tika gāzts un pēc dažām dienām tika nogalināts. Turhanas sešus gadus vecais dēls Mehmeds nonāca milzīgās valsts priekšgalā. Līdz ar Mehmeda kāpšanu tronī Turhanai vajadzēja saņemt Sultānes Mātes titulu un visas pienākošās privilēģijas, taču sava vecuma dēļ - Turhana tajā laikā bija nedaudz vairāk kā divdesmit gadus veca - un pieredzes trūkuma dēļ viņu no varas attālināja mazā sultāna vecmāmiņa- Sultāne Kosema-, kura jau divreiz iepriekš bijusi valsts reģents.
Ambiciozā Turhana atteicās padoties bez cīņas. Trīs gadu laikā, kamēr vara bija Kosemas rokās, Turhanai izdevās iegūt daudz atbalstītāju, starp kuriem bija arī galvenais melnais einuhs un lielvezīrs; tomēr janičāri joprojām palika Kosemas pusē. Neskatoties uz to, ka Kosema efektīvi pildīja reģenta pienākumus, tautas vidū sākās nemieri dēļ janičāru lielās ietekmes uz valsts politiku. Lielvezīra Meleka Ahmeda Pašā un janičāru korpusa vadības veiktie pasākumi budžeta deficīta novēršanai 1651. gada augustā izraisīja nemierus galvaspilsētā.
Apmēram tajā pašā laikā Turhana uzzināja, ka janičāri ar Sultānes Kosemas piekrišanu plāno saindēt Mehmedu IV un nodot troni citam viņas mazdēlam- Princim Suleimanam-, kura māte Sultāne Saliha Dilašuba viņiem šķita paklausīgāka. Turhana par šiem plāniem uzzināja no Melekes-Hatunas, vienas no Kosemas kalponēm, kura izrādījās par dubultaģentu. Naktī uz 1651. gada 2. septembri Turhanas atbalstītāji nogalināja Sultāni Kosemu viņas pašas istabās, lai gan nav zināms, vai slepkavība tika plānota un paveikta pēc Turhanas tiešas pavēles.
Sultāne Māte- reģents
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdz ar galvenās konkurentes nāvi Turhana saņēma Sultānes Mātes titulu un kļuva par reģentu, un viņas atbalstītāji, no kuriem galvenais bija Suleimans Aga, galvenais melnais einuhs, tika paaugstināti uz galma pirmajām lomām. Pirmkārt, Turhana, kuru atbalstīja pils einuhi, no varas attālināja visus vezīrus - janičāru rokaspuišus. Lielvezīrs Abaza Sijavušs Pašā pārgāja Turhanas pusē, Šeih-ul-islāma amatu ieņēma Abusaids-Efendi, arī sultāna mātes atbalstītājs. Janičāru vadītāji ar Kara Čavušu Mustafu Agu vadībā, kuri vadīja sazvērestību pret sultānu Mehmedu IV un viņa māti, tika iecelti par gubernatoriem nomaļās provincēs un drīz pēc sultāna pavēles tika nogalināti, un viņu milzīgās bagātības tika konfiscētas. Gados vecais un vājprātīgais Kurču Mehmeds Pašā drīz tika iecelts par jauno lielvezīru.
Turhana, kurai piederēja absolūtā vara, vienlaikus neatturēja savu dēlu no valsts pārvaldes: viņai kopā ar Mehmedu izdevās izveidot efektīvu valdīšanas tandēmu, kas ļāva jaunajam sultānam iegūt nepieciešamo pieredzi vēl pirms viņa pilngadības. Par tik saprātīgu varas sadalījumu Mehmeds visu mūžu mīlēja un dziļi cienīja savu māti. Viņš uzskatīja māti par līdzvaldnieci un oficiālo imperatori. Pieredzes trūkuma dēļ Turhana paļāvās uz citiem valdības locekļiem, galvenokārt uz lielvezīru, kas viņu konsultēja politiskos jautājumos. Turhana pavadīja savu dēlu uz svarīgām pārrunām un reizēm runāja arī Divāna sapulcēs.
Kopumā Turhanas veiksmīgo valdīšanu aizēnoja trīs problēmas: flotes nožēlojamais stāvoklis, karš ar venēciešiem Krētā un finanšu krīze, ko izraisīja šī kara augstās izmaksas. Lai pārvarētu krīzi, Turhana iecēla Tarhundžu Ahmedu Pašā lielvezīra amatā, kurš valstī veica virkni reformu, kas galvenokārt bija saistītas ar taupību. Reformas izrādījās nepopulāras tautas vidū, lielvezīri, kas mainījās viens pēc otra, nespēja pārvaldīt milzīgo impēriju, un Turhana sāka zaudēt varu. 1656. gada 1. martā sākās jauna janičāru sacelšanās, divas dienas vēlāk nemiernieku līderus uzņēma sultāns Mehmeds un viņi pieprasīja no viņa 31 augsto amatpersonu nāvessodu, tostarp Sultānas Turhanas un galvenā melnā einuha. Pārbiedētais sultāns, raudādams, lūdza tikai saudzēt māti. Janičāri tam piekrita, un drīz vien pils galvenā melnā einuha un galvenā baltā einuha ķermeņi tika nomesti no pils sienas tieši pūlī, kas pulcējās ārpus pils.
Sacelšanās laikā tika nogalināta arī sultāna aukle Meleki-Hatuna, kuru apsūdzēja Sultānes Kosemas nodevībā. Terors pret Sultānes Turhanas atbalstītājiem turpinājās vēl vairākas nedēļas. Janičāri atgrieza Sijavušu Pašā lielvezīra amatā, bet viņš nomira mēnesi vēlāk. Anarhija ilga gandrīz divus mēnešus, pēc tam sultāna padomniekiem izdevās iesēt nesaskaņas starp janičāriem un Osmaņu kavalēriju. Drīz janičāru komandieris tika sodīts ar nāvi, bet viņi paši nomierinājās. 1656. gada 15. septembrī Koprullu Mehmeds Pašā tika iecelts lielvezīra amatā, viņš arī saņēma plašākas pilnvaras nekā viņa priekšgājēji. Tas bija viens no viņa nosacījumiem šī amata pieņemšanai. Rezultātā savu politisko varu Turhana atdeva Mehmedam Pašā. Šī iecelšana izbeidza sieviešu valdīšanu un iezīmēja Koprulu dinastijas sākumu. Pēc vēsturnieka Mustafas Naimas teiktā, tieši Sultāne Māte Turhana un viņas atbalstītāji ierosināja Koprullu Mehmeda Pašha kandidatūru lielvezīra amatam.
Reģencijas beigas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tā kā lielvezīrs Koprullu Mehmeds Pašā sāka nodarboties ar valsts lietām, Turhana aktīvi iesaistījās celtniecībā. Sultāne Māte sāka savu pirmo projektu 1658. gadā: atbildot uz Venēcijas veikto Dardanelli blokādi 1655. gadā, kas padarīja neiespējamu dažu preču (ieskaitot pārtikas) piegādi Stambulai, Turhana pavēlēja uzcelt divus cietokšņus pie jūras šauruma ieejas - projektu izstrādāja vēl Sultāne Kosema. Cietokšņi, viens Eiropas pusē, otrs Āzijas pusē, tika pabeigti 1661. gadā un ir saglabājušies līdz šai dienai. Šis projekts Turhanu Hatidžu nostādīja vienā līmenī ar Mehmedu Iekarotāju un citiem sultāniem, kuri uzcēla cietokšņus tajā pašā apgabalā.
Vislielāko atzinību Turhans sasniedza, pabeidzot Jaunās Valides mošejas celtniecību Stambulā. Šai mošejai ir interesanta celtniecības vēsture: mošejas pirmo akmeni 1597. gadā nolika Sultāna Mehmeda IV vecvecmāmiņa Sultāne Safije; Būvniecībai Safije izvēlējās to pilsētas daļu, kurā dzīvoja vismazāk musulmaņu, un tādējādi vēlējās "neticīgos" novirzīt islāma ticībai. Tomēr 1603. gadā Safijes dēla sultāna Mehmeda III nāve pārtrauca mošejas celtniecību un ti
ka atsākta tikai pēc vairāk nekā pusgadsimta. 1660. gadā ugunsgrēkā tika bojāta teritorija, kurā atradās nepabeigtā mošeja. Ugunsgrēks pievērsa Turhanas uzmanību pašai mošejai, kuras celtniecība tika pabeigta pēc viņas pasūtījuma 1665. gadā. Papildus pašai mošejai kompleksā ietilpst arī karaļa paviljons, skola, publiska strūklaka, garšvielu tirgus un liels Sultānes Turhanas mauzolejs. Komplekss ieguva slavu kā pirmā sievietes uzceltā imperatora mošeja.
Turhana kļuva par pēdējo Sieviešu Sultanāta. Viņa aktīvi iesaistījās labdarībā un tautā bija pazīstama kā nabadzīgo cilvēku patronese. Sultāne Turhana Hatidže nomira 1683. gada 5. jūlijā Edirnē un tika apglabāta viņas pašas mouzolejā, Jaunās Valides mošejā, kur vēlāk tika apglabāts arī viņas dēls un citi pēcnācēji.