Sutartine

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Sutartines (lietuviešu: sutartinės, no darbības vārda sutarti — 'saskaņot, saderināt, sadziedāties') ir lietuviešu daudzbalsīgās tautasdziesmas, ko izpilda 2—4 dziedātājas. Atkarībā no dziedātāju skaita tās iedala dvejinēs (dvejinės), trejinēs (trejinės) un keturinēs (keturinės).[1]

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sutartinēs apdziedāta linu vai rudzu pļauja, vedības, bites, karš un citas tēmas. Bieži vien tās izpilda jautājumu un atbilžu formā. Sutartinēm tikpat kā vienmēr ir piedziedājums (piemēram, čūto, rūto, ratiļo vai lingo rito), ko atkārto ik pēc katras teksta rindiņas, tam daļēji pārklājoties ar iepriekšējās rindiņas dziedājumu. Sutartiņu dziedātājas šo dziedāšanas stilu īpaši apguva un mantoja, parasti nododot to no paaudzes paaudzē vienas dzimtas ietvaros. Sutartiņu izpildīšanu reizēm pavada īpaša horeogrāfija, piemēram, dziedātājam ejot pa apli, pārmaiņus griežoties elkoņos, izpildot pievilciena soļus vai palokot galvu. Ir arī instrumentālās sutartines, ko izpilda ar kanklēm, skudučiem, ragiem un citiem mūzikas instrumentiem.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv hipotēze, ka sutartines varētu būt cēlušās no sēļiem, jo divas trešdaļas no Lietuvā pierakstītajām sutartinēm nākušas no apgabaliem, ko vēsturiski apdzīvojuši sēļi, un sutartinēm līdzīga daudzbalsīgā dziedāšana dokumentēta arī sēlisko izlokšņu izplatītajos apvidos Latvijā.[2] Senākās ziņas par sutartinēm ir no 16. gadsimta, taču vākt un apkopot tās sāka vien 19. un 20. gadsimtā. 2010. gadā sutartines iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Boriss Avramecs, Valdis Muktupāvels. Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika. Rīga : Musica Baltica, 1997. 98.—99. lpp. ISBN 9984-588-24-6.
  2. Una Balode, Jānis Cilgis, Ilze Ziņģīte, Irina Žeiere. Ināra Stašulāne (redaktors) . Sēļi un Sēlija. Rīga : Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2005. 94.—95. lpp. ISBN 9984-747-06-9.
  3. «Lietuviešu sutartines iekļautas UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā». Delfi. 2010. gada 16. novembris. Skatīts: 2018. gada 6. janvārī.

Papildu literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mārtiņš Boiko (2015). Lietuviešu sutartines un to Baltijas konteksti. Rīga. Musica Baltica ISBN 978-9984-588-45-2

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]