Kankles

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kankles
Kankles.jpg
Deviņstīgu kankles
Stīgu instruments
Klasifikācija Strinkšķināmais stīgu instruments, stīgskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 314.122
(Diatonisks lautveida stīgu instruments)
Izgudrotājs tautas mūzikas instruments
Citi saistīti instrumenti
Kokles, kāndla, kannele, kantele, gusļi
Mūziķi
Marija Baltreniene (Marija Baltrenienė), Julija Juodiene-Čereškaite (Julija Juodienė-Čereškaitė), Ona Mikulskiene (Ona Mikulskienė), Prans Stepulis (Pranas Stepulis), Žemīna Trinkūnaite (Žemyna Trinkūnaite)
Desmitstīgu žemaišu kankles un to spēlēšana

Kankles (lietuviešu: kanklės) jeb kankle ir sens lietuviešu strinkšķināmais stīgu instruments, kas kopā ar latviešu koklēm, lībiešu kāndlu, igauņu kanneli, somu un karēļu kanteli, kā arī ziemeļrietumu krievu spārnveida gusļiem (крыловидные гусли) ietilpst Baltijas apvidum raksturīgu un radniecīgu mūzikas instrumentu saimē — tā saucamajā Baltijas psaltērijā.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionāli kankles gatavotas no vienkoča izgriezta trapecveida korpusa, kam virsū piestiprināts ar griezumiem rotāts plāns skaņgaldiņš (visbiežāk no egles). Atkarībā no novada īpatnībām, tradicionāli kanklēm bijušas 5—12 tērauda vai senāk arī dzīvnieku cīpslu stīgas. Mūsdienu modernizētajām koncertkanklēm ir līdz pat 29 stīgām. Kankles parasti krāsotas brūnā vai tumši brūnā krāsā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kankļu izplatība ir saistīta ar Narvas kultūras areālu mūsdienu Lietuvas ziemeļu un rietumu teritorijās, ko apdzīvoja sēļi, zemgaļi, žemaiši un kurši. Kankles ir radniecīgs instruments citu šajā areālā dzīvojošo tautu instrumentiem — latviešu koklēm, somu kanteli, igauņu kanneli.

Instrumenta izcelsme saistāma ar pirmatnējo dzīves priekšstatu un ticējumiem. Instrumenta laivveida forma un krāsa liek domāt par tās rituālo saistību ar mirušo ģimenes locekļu nogādāšanu aizsaulē, stīgu skaits ir maģiski skaitļi 5, 7, 9, 12, bet rotājumi visbiežāk bijuši ar debesu sfēru — Sauli, zvaigznēm — saistītas zīmes. Kankles, iespējams, bija arī totēmi. Ziemeļaustrumu Augštaitijas kankles ir rotātas ar ūdensputnu motīviem, bet Augštaitijas rietumos ar zivju tēliem.

Rakstītos avotos kankles pirmo reizi minētas 1580. gadā Bībeles tulkojumā.

1964. gadā pirmoreiz tika izveidotas koncertkoklēm līdzīgas modernizētās koncertkankles ar 29 stīgām, kā arī basa koncertkankles ar 20 un kontrabasa koncertkankles ar 15 stīgām.

Spēlēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koncerkankles tautas mūzikas ansamblī „Rasa

Ziemeļaustrumu Augštaitijas novadā kankles spēlējot tur uz ceļgaliem, galda vai uz vēdera (spēlējot guļus pozā, kas gan ir mazāk raksturīgi). Stīgas ieskandina ar labās rokas rādītājpirksta spilventiņu, to virzot uz savu pusi. Dažreiz stīgas spēlē arī ar kreisās rokas īkšķi. Parasti ieskandina tikai vienu vai divas stīgas. Kamēr ar labās rokas pirkstiem ieskandina stīgas, kreisās rokas delna ir atspiesta pret kanklēm un ar pirkstiem apklusina nevajadzīgās stīgas. Ļoti reti stīgas mēdz ieskandināt arī ar kreisās rokas rādītājpirkstu.[1]

Ziemeļrietumu Augštaitijā un Žemaitijā kankles turēja uz ceļgaliem, uz galda, iekāra zem krūtīm (spēlēja stāvus vai ejot). Stīgas tika ieskandinātas ar labās rokas rādītājpirksta nagu vai elastīgu kociņu, kaulu vai spalvaskātu. Kreisās rokas četrus pirkstus uzliek uz tām stīgām, kas nav nepieciešamas akordam.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • P. Stepulis. Kanklės. Vilnius. 1955
  • M. Baltrėnienė, R. Apanavičius. Lietuvių liaudies muzikos instrumentai. Vilnius. 1991
  • R. Apanavičius ir kt. Senosios kanklės ir kankliavimas. Vilnius. 1994.
  • V. Palubinskienė. Tradicinis kankliavimas. Vilnius. 2001.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]