Svītrainā pūce

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Svītrainā pūce
Surnia ulula (Duméril, 1805)
Svītrainā pūce
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Pūčveidīgie (Strigiformes)
Dzimta Pūču dzimta (Strigidae)
Ģints Svītrainās pūces (Surnia)
Suga Svītrainā pūce (S. ulula)
Izplatība
Surnia ulula dis.png
[[:commons:Category:Lua kļūda in mw.wikibase.entity.lua at line 37: data.schemaVersion must be a number, got nil instead.|Svītrainā pūce Vikikrātuvē]]

Svītrainā pūce (Surnia ulula) ir vidēja izmēra dienasaktīva pūce, kas ligzdo Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļu daļā. Vēsturiski ligzdojusi arī Latvijā, pēdējās desmitgadēs sastopama kā reta ieceļotāja un ziemotāja. Svītrainajai pūcei ir trīs pasugas, Latvijā sastopama nominālpasuga S. ulula ulula.[1] Svītrainā pūce ir vienīgā suga svītraino pūču ģintī (Surnia).

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā sastopama kā reta, bet regulāra ieceļotāja un ziemotāja

Kā ligzdotāja sastopama Eirāzijas un Ziemeļamerikas skujkoku taigas zonā, tai skaitā arī Eiropā: Skandināvijas un Somijas mežu zonas ziemeļos un Krievijā. Austrumos izplatības areāls sasniedz Kamčatku un Sahalīnu. Svītrainā pūce pārsvarā ir nometniece, kas ziemo ligzdošanas areālā, tomēr atsevišķi īpatņi ziemās regulāri klejo uz dienvidiem ārpus areāla, Eiropā sasniedzot arī Dāniju, Vāciju un Poliju.[1]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūrā tiek minēts, ka 19. gadsimtā svītrainā pūce Latvijā bijusi ligzdojoša suga,[1] taču mūsdienās kā ligzdotāja vairs nav sastopama. Tādējādi Latvija un Igaunija ir vienīgās valstis Eiropā, kur tā izzudusi kā ligzdotāja (Igaunijā pēdējo reizi ligzdošana pierādīta 1974. gadā[2]). Pēdējās desmitgadēs Latvijā sastopama kā reta, bet regulāra ieceļotāja un ziemotāja, pie kam tieši pēdējos gados svītrainās pūces tiek novērotas katru ziemu, ko gan var skaidrot arī ar putnu vērošanas intensitātes pieaugumu. 2012.—2013. gada ziemā Ādažu poligonā novērota līdz tam nepieredzēta trīs ziemojošos putnu koncentrēšanās.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svītrainā pūce ir vidēja lieluma pūce ar gariem, smailiem spārniem, kriptisku apspalvojumu un gaišu seju

Svītrainā pūce ir vidēja lieluma pūce ar gariem, smailiem spārniem, kriptisku apspalvojumu un gaišu seju. Mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi. Ķermeņa garums, pateicoties salīdzinoši garajai astei, 36—41 cm, spārnu izplētums 74—81 cm, svars tēviņam 215—375 g, mātītei 323—392 g.[1][4][5]

Apspalvojums pelēkbrūni raibs: galvas virsa smalki raibumota, mugura tumši brūna ar baltiem plankumiem, vēders balts ar ļoti raksturīgu tumšu svītrojumu, no kā arī cēlies sugas latviskais nosaukums. Spārnu lidspalvas tumši pelēkbrūnas ar baltu raibumu joslām. Seja dūmakaini balta ar tumšām sejas disku maliņām, uzacis baltas. Acis un knābis dzelteni, daudzām pūču sugām raksturīgo "austiņu" nav. Kājas apspalvotas, pirksti pelēkdzelteni, nagi tumši brūni.[4]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svītrainā pūce uzturas pa vienai vai pāros. Tai ir raksturīgs ātrs, mērķtiecīgs lidojums, parasti nelielā augstumā virs zemes.[4] Svītrainā pūce ir krēslas stundās un dienā aktīvs plēsējs, kas pamatā medī sīkos grauzējus (strupastes, peles, lemingus), retāk putnus, vāveres, vardes vai zivis. Upuris parasti ir vieglāks par 70 g.[4] Barojas, vērojot apkārtni no novērošanas punkta (neliela koka galotnes, staba u.tml.), un pēc tam metoties uzbrukumā noskatītajam medījumam.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svītrainās pūces mazulis

Svītrainās pūces veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Ligzdo koka dobumā vai nolūzušu koku galotņu iedobēs. Pieņem arī cilvēku būvētus putnu būrus, reizēm iekārtojas lielo putnu pamestā ligzdā. Tēviņš piemeklē iespējamās ligzdošanas vietas, bet mātīte izvēlas sev tīkamāko.[4]

Dējumā ir 5—13 olas, kas tiek izdētas ik pēc 1—2 dienām. Perē tikai mātīte, bet tēviņš perēšanas laikā to baro un ligzdošanas vietu aizsargā pret ienaidniekiem. Inkubācijas periods ilgst 25—30 dienas. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Māte tos silda un apsargā pirmās 13—18 dienas, bet tēviņš gādā barību, kuru atdod mātītei. Ligzdu mazuļi pamet 23—30 dienu vecumā, bet lidot sāk 5—6 nedēļu vecumā.[4][6]

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugai ir plašs izplatības areāls, tādēļ globālā mērogā tā netiek uzskatīta par apdraudētu.[7] Eiropas populācija ir salīdzinoši neliela (ap 9000 pāru[8]), tomēr arī tā ir visai stabila un pašreiz nav apdraudēta.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svītrainajai pūcei ir 3 pasugas:[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]