Tallinas bombardēšana Otrajā pasaules karā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tallinas vecpilsēta pēc tam, kad 1944. gada martā to bombardēja padomju aviācija
Harju iela pēc padomju aviācijas bombardēšanas 1944. gada martā
Degoša ēka

Tallinas bombardēšana Otrajā pasaules karā bija Vācijas gaisa kara spēku (Luftwaffe) un PSRS tāldarbības aviācijas Otrā pasaules kara laikā vairākas reizes veiktās Igaunijas galvaspilsētu Tallinas bombardēšanas no gaisa. Pirmais gadījums bija 1941. gada "vasaras kara" laikā, kā vācu uzbrukumu dēvē Igaunijā (operācijas Barbarossa daļa). 1942.—1943. gadā sekoja vairākas bombardēšanas reizes.

Lielākā no bombardēšanām notika 1944. gada martā saistībā ar Narvas kauju, un to sauc par marta bombardēšanu (igauņu: märtsipommitamine). Pēc tam, kad padomju diversanti pārtrauca ūdens piegādi, vairāk nekā tūkstoš degbumbu aizdedzināja pilsētu, nogalināja 757 cilvēkus, no kuriem 586 bija civiliedzīvotāji un 75 karagūstekņi, ievainoti 659, bet pavasara atkusnī vairāk nekā 20 000 cilvēku atstāja bez pajumtes.

Padomju bumbošanas atstāja igauņos pretpadomju aizvainojuma un pretestības vēlmi, kas izpaudās aicinājumā Varemeist tõuseb kättemaks!, jeb “Atriebība pacelsies no drupām!”, kurš tika uzrakstīts uz teātra "Estonia" drupām. Šis sauklis kļuva par Waffen-SS 20. grenadieru (1. igauņu) divīzijas laikraksta nosaukumu.

Vācijas gaisa reidi 1941. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Savienība 1940. gadā pārņēma varu pār Latviju, Lietuvu un Igauniju, iegūstot kontroli pār kara flotes bāzēm Baltijas jūrā, ieskaitot Tallinu.[1] Vācu iebrukums 1941. gada vasarā ātri virzījās ziemeļaustrumu virzienā caur Baltijas valstīm, kurās viņi steidza iznīcināt padomju jūras spēku bāzes. Uz 1941. gada augustu padomju vistālāk rietumos atlikusī flotes bāze atradās Tallinā, padarot to par galveno vācu spēku mērķi. Luftwaffe sāka Tallinas bombardēšanu jau no pirmajām kara dienām jūnijā, un tā pastiprinājās augustā sakarā ar padomju mēģinājumiem evakuēt pilsētas iedzīvotājus, Baltijas flotes daļas, 8. armijas vienības un kara ražošanai nozīmīgu rūpniecību. Padomju spēki zaudēja kontroli pār Igauniju tai pašā 1941. gada augustā, kad vācieši sagrāba visu valsti.[2]

Padomju gaisa reidi 1942.–1943. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tallina tika vairākkārt bombardēta 1942. gada maijā un septembrī. 1943. gadā padomju Gaisa spēki Tallinā veica vairākas bombardēšanas februārī, martā, maijā, augustā un septembrī.[2]

Padomju gaisa reidi 1944. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada februārī vācieši sāka Tallinā glabāt pārtikas un kara materiālu rezerves un tajā atradās rezerves vienības frontes līnijai Igaunijas teritorijā.[3] Tallinas osta kļuva par galveno mezglu vācu preču jūras pārvadājumiem, kuri apgādāja fronti. Atbildot uz vācu aktivitātes palielināšanos Tallinā, padomju gaisa spēki pastiprināja pilsētas bumbošanu, cenšoties novājināt pretinieku. Vissmagākie gaisa uzbrukumi bija 9. martā. Nedēļu pirms tam Tallinas mērs bija devis pavēli pilsētniekiem pamest pilsētu, taču evakuācija neizdevās, un bombardēšanas apjoms pārsniedza vietējo iedzīvotāju un Ziemeļu armijas grupas aprēķinus. Pirmo uzbrukumu 18:30—21:00 veica ap 300 lidmašīnas, kuras nometa 3068 bumbas, starp tām 1725 spridzinošās un 1300 aizdedzinošās.[3][4][5] Bumbvedēji izdarīja otro triecienu pret galvaspilsētu pulksten 2 rītā vēl pusotras stundas garumā. Ugunsdzēsēju brigādēm trūka ūdens, jo padomju diversanti pirms gaisa reida bija uzspridzinājuši pilsētas sūkņu staciju. Liela daļa koka priekšpilsētu gāja bojā liesmās, un arī pilsētas centrs cieta lielus postījumus. Kopumā aptuveni divdesmit procenti ēku Tallinā tika nodedzināti līdz zemei.

Militārie postījumi pie tam bija nelieli, tika iznīcinātas dažas militārās būves un preču veikali. Lielākie militārie zaudējumi bija miljona litru degvielas sadegšana noliktavā. No uzņēmumiem, kuriem bija militāra nozīme, tika iznīcināta "Luther" saplākšņa rūpnīca un Urania-Werke kabeļu rūpnīca. Lielākā daļa bumbu nokrita uz mājokļiem un sabiedriskajām ēkām, ieskaitot teātri "Estonia", Nikolaja baznīcu, pilsētas sinagogu, četrus kinoteātrus un Tallinas pilsētas arhīvu.[6]

Saskaņā ar oficiālo ziņojumu tika nogalināti 757 cilvēki, no kuriem 586 bija civiliedzīvotāji, 50 — militārpersonas un 121 — karagūstekņi. 213 guva smagas traumas, 446 — vieglas traumas. Starp ievainotajiem bija 65 karavīri un 75 karagūstekņi. Vēlāk tika atrasts vairāk upuru, un nāves gadījumu skaits tika lēsts līdz 800.[5] Vairāk nekā 20 000 cilvēku pavasara atkusnī palika bez pajumtes, kamēr militārie objekti palika gandrīz neskarti.[4][7] Tūlīt pēc bombardēšanas Somijas gaisa spēku bumbvedēji sekoja padomju bumbvedējiem uz to trīs gaisa bāzēm netālu no Ļeņingradas un bombardēja tās.[8] Uzbrukuma laikā Tallinā tika notriektas apmēram divdesmit piecas padomju lidmašīnas, vēl desmit tajā pašā naktī iznīcināja somu gaisa spēki — Ilmavoimat.[3]

Neskatoties uz lielo civiliedzīvotāju upuru skaitu un nelielo kaitējumu militārajām un stratēģiskajām iekārtām, avoti nav vienisprātis par to, vai padomju bombardēšanas reidu galvenais mēŗķis bija sagraut vietējo civiliedzīvotāju morālos spēkus, lai tie nepretotos padomju okupācijas spēku ienākšanai, jeb vai vaina bija darbību neprecīzumā.[3][5][7][9] Neatkarīgi no padomju nolūkiem, augstais civiliedzīvotāju zaudējumu skaits reidos ievērojami palielināja Igaunijas sabiedrības naidīgumu pret padomju armiju. 27. februārī Lūnjas pagasta skolas pagalmā spēlējošos bērni nokļuva zem padomju gaisa reida, četri no viņiem gāja bojā. Viņu apbedīšanas datums tika pārvērsts par valsts piemiņas dienu, Henriks Visnapū uzrakstīja dzejoli "Uus Herodes" ("Mūsdienu Hērods").[10][11] Igauņu pretpadomju noskaņojums no tā tikai pastiprinājās.[9][12]

Pēdējais padomju gaisa spēku bombardēšanas reids pret Tallinu tika sākts naktī uz 1944. gada 22. septembri. Padomju Savienība Igaunijas kontinentālo daļu otro reizi pilnībā ieņēma 1944. gada septembra beigās, tai skaitā Tallinu — 22. septembrī.

Piemiņas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējās drupas — gar Harju ielu Vecpilsētā — kalpoja kā memoriāls reida upuriem; drupas tika noraktas 2007. gadā un pēc arheoloģiskiem pētījumiem virs tām tika izveidots parks.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «The Soviet Dunkirk: The Tallinn Offensive». warfarehistorynetwork.com (angļu). Skatīts: 2018-03-21.
  2. 2,0 2,1 «Estonia». www.ushmm.org (angļu). Skatīts: 2018-03-21.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «Estonica.org – Bombing of Tallinn in March 1944». www.estonica.org (angļu). Skatīts: 2018-03-21.
  4. 4,0 4,1 Kivimäe, Jüri, Kõiv, Lea. Tallinn tules. Dokumente ja materjale Tallinna pommitamisest 9/10. märtsil 1944. (Tallinn on Fire. Documents and materials on the bombing of Tallinn 9/10 March 1944.). Tallinn City Archives, 1997.
  5. 5,0 5,1 5,2 Toomas Hiio. Estonia 1940–1945: Reports of the Estonian International Commission for the Investigation of Crimes Against Humanity. Tallinn, 2006. 1035–1094. lpp.
  6. Tallinn City Archives. «History of the Tallinn City Archives», 2012. gada 20. aprīlis. Skatīts: 2012. gada 26. aprīlis.
  7. 7,0 7,1 Enn Sarv, Peep Varju. The White Book: Losses inflicted on the Estonian nation by occupation regimes. 1940–1991, 2005. 18. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 14. janvārī. Skatīts: 2020. gada 5. maijā.
  8. Pasi Jaakkonen. «Lentorykmentti 4:n pommikoneet nousivat vihollisen siivelle». Ilta-Sanomat (Finnish). Sanoma Media, 2016-03-25. Skatīts: 2016-06-07.
  9. 9,0 9,1 Mart Laar. «Battles in Estonia in 1944». Estonia in World War II. Tallinn : Grenader, 2005. 32–59. lpp.
  10. Henrik Visnapuu (5 March 1944) (Estonian). Uus Herodes. Eesti Sõna.
  11. Mart Laar. Sinimäed 1944: II maailmasõja lahingud Kirde-Eestis (Sinimäed Hills 1944: Battles of II World War in Northeast Estonia (Estonian). Tallinn: Varrak, 2006.
  12. A.Aasmaa (1999). Tagasivaateid.(Looking Back. In Estonian) In: Mart Tamberg (Comp.). Eesti mehed sõjatules. EVTÜ, Saku