Terorisms Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Terorisms Latvijā, ja terorismu interpretē kā mēģinājumu ieviest baiļu politiku, ko īsteno teroristiski vai nevalstiski politiski ambiciozi grupējumi, mēģinot panākt sev vēlamas politiskas pārmaiņas, nav fiksēts. Tomēr, ja terorismu skata plašāk, tā izpratnē iekļaujot terora jeb baiļu radīšanu un uzturēšanu, tostarp baiļu režīma uzturēšanu valstiskā līmenī, tad terorisma vēsture Latvijā ir daudzveidīga. Gan totalitāro lielvalstu represijas Otrā pasaules kara gaitā, gan organizētās noziedzības uzplaukums 20. gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā ir tikai daži piemēri, kuros ir saskatāmi terorisma elementi.

Pēdējo 20 gadu laikā Latvija ir iesaistījusies terorisma apkarošanas programmās un Valsts Drošības dienests (VDD) ir brīdinājis sabiedrību par teroristisku ideju paudējiem, tomēr nav ziņu, ka Latvijā būtu uzturējusies kāda teroristiska grupa un būtiski apdraudējusi Latvijas drošību.

Terorisma draudu līmenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas 2020. gada Globālais terorisma rādītājs (Global Terrorism Index (GTI)) ir ļoti zems — 0,115, savukārt, salīdzinājumam, vislielākais rādītājs ir Afganistānā (9.,592), Irākā (8,682) un Nigērijā (8,314).[1]

VDD gada pārskatos tiek norādīts, ka terorisma draudu līmenis ir zems, tomēr uzmanība tiek pievērsta kreisajiem radikāļiem Krievijā. Tā kā radikāļu grupējumi arī ir nevalstiski un bruņoti un izmanto iebiedēšanas tehnikas, tad ir pamats uzskatīt, ka radikāļu īstenotās metodes ir teroristiskas vai teroristiem raksturīgas. Līdz ar to Krievijas kreisie un arī labējie radikāļi tiek skatīti kā terorisma drauds Latvijā.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par terorismu kā islāmisko ekstrēmistu aktivitātēm Latvijas kultūras un politikas telpā nevar runāt, bet ir izšķirami vairāki teroristiski mēģinājumi, piemēram, latviešu anarhistu īstenotās darbības 20. gadsimta sākumā. 1910. gadā decembrī latviešu anarhisti nolēma aplaupīt dārglietu veikalu Londonā, rezultātā tika nošauti trīs policisti un vairāki ievainoti, šis notikums ir īpašs, jo policistu nošaušana bija vēl nepieredzēts notikums, “Londonas policija un valdība nolēma darīt visu, lai neļautu šiem teroristiem aizbēgt”.[3] Drīz vien anarhisti tika atrasti un viņus ielenca liels skaits policistu un armijnieku. Šis notikums ir pazīstams kā Sidney Street Siege, kas ticis apcerēts vairākos literatūras darbos pievēršoties anarhistu grupas vadoņa Jāņa Žākļa lomai, kurš sākotnēji bija Latviešu Sociāldemokrātu partijas biedrs, bet vēlāk anarhisko komunistu grupas vadonis.[4]

Tomēr Latvijas teritorijā pirmā saskarsme ar baiļu radīšanas un uzturēšanas militārajām tehnikām ir okupācijas un pasaules karu laikā, kas atklāj, ka Latvijas vēsturē ir pietiekami daudz terorismam raksturīgu un radniecīgu parādību. Proti, ne tikai ir iespējams runāt par terorismu, kas izpaužas kā grupējumu īstenota vardarbība, bet arī var runāt arī par valsts terorismu, kas lielākoties norisinājās no 20. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta vidum kā Sarkanais terors un Lielais Terors. Galvenā institūcija, kas īstenoja Sarkano teroru, mērķtiecīgu un leģitīmu režīmam nevēlamu personu ieslodzīšanu un nogalināšanu, bija Viskrievijas ārkārtas komisija (pēc 1922. gada nosaukums tika mainīts uz Iekšlietu Tautas komisariāts, NKVD un Valsts drošības komiteja, КГБ) un tai pakļautās dažādās represīvās struktūras, kā arī lielinieku aktīvisti pēc pašu iniciatīvas.[5] Savukārt Lielo teroru, represiju un vajāšanu, īstenoja Josifa Staļina vadībā Iekšlietu Tautas komisariāts (NKVD), mērķtiecīgi izmantojot vardarbību, lai iebiedētu komunistiskās partijas biedrus, Sarkanās armijas vadību, zemniekus un nacionālās minoritātes. Citas terorisma formas, kas ir novērojamas Latvijas teritorijā, ir pretošanās kustības okupācijas režīmiem. Tomēr, lai arī amerikāņu un britu plašsaziņas līdzekļi, runājot par terorismu, izmanto jēdzienu “okupācija”, latviešu valodā jēdziena sarežģītā tiesiskā un vēsturiskā konteksta dēļ izvairās jēdzienus “okupācija” un “terorisms” skatīt kā pietuvinātus.[6] Piemēram, vai mežabrāļu grupas Latvijā, kuras pielietoja vardarbību, tostarp spridzināja sabiedriskus objektus, kā arī nogalināja un iebiedēja par kolaboracionistiem uzskatītus civiliedzīvotājus, lai pretotos PSRS represīvajam okupācijas režīmam, bija “teroristi” vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret likumīgi ievēlētas valdības represīvu un nelikumīgu politiku (piemēram, nacistiskajā Vācijā, ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”)?

Lai arī terorisma pētniecība un uzmanības pievēršana terora draudiem aizsākās līdz ar 2001. gada 11. septembra teroraktu ASV, un lai arī Latvijas politiskajā vidē nekas līdzīgs kā 2001. gada 11. septembra lielmēroga uzbrukumam nav noticis, Latvijā ir datēti teroristiski atgadījumi un personības, kuras izplatīja teroristisku propagandu. 1997. gada naktī no 6. uz 7. jūniju organizācija “Pērkoņkrusts” centās uzspridzināt Uzvaras pieminekli,[7] cenšoties ar radikāliem līdzekļiem demonstrēt savu nostāju pret PSRS okupāciju un tās dažādajiem vērtējumiem Latvijas sabiedrībā. 2000. gada 17. augustā Latvijā tika īstenots terorakts - Universālveikala “Centrs” spridzināšana, kura īstenošanā par galveno aizdomās turamo tika uzskatīts Leonards Gromovs (iepriekš Butelis).[8]

Aktuālākie ar terorismu saistītie notikumi Latvijā bija novērojami no 2012-2015. gadam, kad līdz ar emigrācijas pieaugumu un informatīvās telpas paplašināšanos, musulmaņu biedrības dalībnieki, kas bijuši teroristiskajās valstīs (Islāma valstīs), atgriežoties Latvijā, pauda propagandas idejas, aicinot cilvēkus pievienoties Dāiša grupai,[9] cīnīties par “tīru” Latvijas kultūru un valsts reliģisko orientāciju. Viens no piemēriem un Latvijā zināmākajiem cilvēkiem Imrāns Oļegs Petrovs (bijušais Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs) savulaik slavināja teroristu jeb islāmticīgo radikāļu īstenotos vardarbības aktus, izplatot videomateriālus un publiski paužot savu atbalstu teroristiskajām darbībām Tuvajos Austrumos.[10]

Ekstrēmisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā ir aktīvi labējie un kreisie ekstrēmisti, kas pārstāv ideju par pareizu, saskaņā ar reliģiskajām dogmām veidotas nācijas, tautas uzturēšanu. Piemēram, Latvijas Nacionālās frontes avīze DDD (Deokupācija. Dekolonizācija. Deboļševizācija) pārstāv labējā ekstrēmisma idejas par labākas un “tīras” nācijas nepieciešamību, orientējoties uz valsts un latviešu tautas etnisko interešu īstenošanu un aizstāvību. DDD avīzē tika pausta pārliecība, ka nav nepieciešams palīdzēt kaimiņvalstu iedzīvotājiem, bēgļiem un reģionālajiem iebraucējiem.

Kreiso ekstrēmismu pārstāv grupējumi, kas uzskata, ka hierarhiska sabiedrības pastāvēšana ir apspiedoša un netaisnīga. Šādi grupējumi cīnās par apspiestās sabiedrības tiesībām un cenšas panākt, lai sociāli apspiestie cilvēki varētu iegūt līdzvērtīgas tiesības kā cilvēki ar politisko un sociālo priekšrocību, taču šāda ideoloģiskā nostādne paredz, ka tiek veikti tieši/netieši uzbrukumi valdībām un autoritārām iestādēm un personībām. Vladimirs Lindermans ir Latvijas politiķis, kurš 2002./2003. gada periodā pauda idejas un aicināja sabiedrību pievienoties Latvijas valsts varas gāšanā, aizstāvot it kā mazākumtautību intereses, un 2011. gadā aicināja sabiedrību piedalīties un vākt parakstus par krievu valodas kā otrās valsts valodas atzīšanu, kas rezultējās 2012. gada referendumā par grozījumiem Satversmē. Savukārt 2012. gada oktobrī V. Lindermans LTV1 raidījumā "Jauna Nedēļa" izvirzīja tēzi, ka Latgalei jābūt autonomai, no Latvijas Republikas neatkarīgai.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Global Terrorism Index 2020. Measuring the Impact of Terrorism». Skatīts: 30.11.2021.
  2. «Valsts drošības policijas 2019. gada pārskats». Skatīts: 30.11.2021.
  3. Jānis Krēsliņš. «Latviešu anarhisti Londonā pirms 100 gadiem». Skatīts: 30.11.2021.
  4. Ibid.
  5. «Sarkanais terors». Skatīts: 30.11.2021.
  6. Māris Kūlis. Terorisma krustugunīs: Islāma valsts. Rīga : LU FSI, 2018. ISBN 9789934506536.
  7. «7 fakti par Uzvaras pieminekli. Neveiksmīgā spridzināšana». Skatīts: 30.11.2021.
  8. Ģirts Kasparāns. «Pirms 20 gadiem sprādzieni satricināja universālveikalu “Centrs”». Skatīts: 30.11.2021.
  9. «Drošības policijas 2015. gada pārskats». Skatīts: 30.11.2021..
  10. «Jauna dokumentālā filma pēta musulmaņu radikalizēšanos Latvijā». Skatīts: 30.11.2021.