Tilzītes miera līgums
Tilzītes miera līgums ir nosaukums diviem atsevišķiem līgumiem, ko parakstīja Tilzītē 1807. gada jūlijā starp Francijas imperatoru Napoleonu I un diviem viņa pretiniekiem — Krievijas impērijas ķeizaru Aleksandru I un Prūsijas karali Frīdrihu Vilhelmu III. Līgumi izbeidza Ceturtās koalīcijas karu, kas ilga no 1806. līdz 1807. gadam, un stiprināja Napoleona dominanci Eiropā. Šos līgumus parakstīja pēc Napoleona izšķirošās uzvaras Frīdlandes kaujā.
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievijas impērija pēc miera līguma noslēgšanas izveidoja aliansi ar Napoleonu un piekrita pievienoties Kontinentālajai blokādei pret Lielbritāniju, lai vājināt tās ekonomiku. Napoleons un Aleksandrs vienojās sadalīt Eiropu ietekmes sfērās.
Francija atzina Krievijas impērijas ieguvumus pēc Polijas-Lietuvas dalīšanas (Lietuvas un Kurzemes hercogistes aneksiju un inkorporāciju impērijas sastāvā), kas Krieviju iedrošināja sākt Krievu—zviedru karu (1808—1809) un inkorporēt arī Somijas lielhercogistes teritoriju.
Toties Prūsijas Karaliste zaudēja anektētās poļu teritorijas, kurās izveidojās Varšavas hercogiste, kā arī gandrīz pusi no savām vācu teritorijām, kurās izveidojās Vestfālenes Karaliste, ko vadīja Napoleona brālis Žeroms Bonaparts. Prūsijai bija jāierobežo sava karaspēka lielums un jāapmaksā franču karaspēka uzturēšana Prūsijā.
Lai gan līgums oficiāli radīja aliansi starp Franciju un Krieviju, Napoleona un Aleksandra I attiecības palika saspringtas. Krievijas ķeizaram nepatika Napoleona diktāts Eiropā, un alianses nosacījumi pamazām izraisīja jaunu konfliktu — 1812. gada Krievijas kampaņu, kas kļuva par Napoleona sakāves sākumu.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tilzītes miera līgums.
