Tobruks

Tobruks (no vācu: Tobruk) ir dzelzsbetona nocietinājums, kuru 2. pasaules karā izmantoja vērmahts. Tobruki plaši tika lietoti Atlantijas vaļņa un Zigfrīda līnijas nocietinājumos, nocietinājumos starp Odras un Vartas upēm Polijā, kā arī citās vietās. Nosaukums cēlies no Lībijas pilsētas Tobrukas, kur 1941. un 1942. gadā vācu Āfrikas korpuss un Sabiedroto karaspēks iesaistījās smagās cīņās.^[1] Tobruka apkalpē parasti atradās 1—2 kareivji.

Latvijā tobruki ir redzami, piemēram, Liepājā. Tie ir izvietoti gar Cietokšņa kanālu un ārējā aizsardzības loka redutē.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tobruks ir neliels dzelzsbetona bunkurs, kurš nosacīti sadalīts divās daļās. Augšējā daļā atrodas apmēram 80 cm plats apaļš vai oktagonāls atvērums. Tobruka apakšējā daļā atrodas telpa, kurā glabājās munīcija, pārtika, varēja tikt izvietota strēlnieku guļvieta. Sānu malā atrodas ieeja, iespējama arī neliela atvere krāsniņas skurstenim. Tobruka sienu biezums bija apmēram 40 cm. Viena MG tipa ložmetējam paredzēta tobruka izgatavošanai bija nepieciešami apmēram 11 m³ betona.

Nomenklatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu militārajā nomenklatūrā tobruki tika apzīmēti kā Ringstände, Regelbau 58a-d vai Bauform 201-292. Vienkāršākie tobruki, kā Ringstände 58c-d bija bruņoti ar MG-42 vai MG-34 ložmetējiem. Bija tobruki, kuru augšdaļā atradās no tanka nomontēts tornis, kurš aizsargāja strēlnieku (Bauform 231-241).

Bruņojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tobruki varēja būt bruņoti ar dažāda veida ieročiem. Piemēram, Regelbau 58c-d bija bruņoti ar MG-34 vai MG-42 ložmetējiem. Tobruka augšdaļā bija iemontēta metāla aploce, uz kuras speciālā rāmī vai vienkārši tāpat varēja novietot ložmetēju. Ložmetējnieks varēja brīvi mainīt uguns virzienu, šaujot visos virzienos. Bija speciāli tobruki ugunsmetējiem (bauform 216), nelieliem lielgabaliem (bauform 222), prettanku ieročiem (bauform 217), u.c.