Priekules Ikars
| ||||||||||||||
Priekules Ikars jeb Toms Johansons, dažos avotos arī Edas Varacepļa kalējs un Jāņa dēls Zviedris, ir kalējs, kas 17. gadsimtā dzīvojis Korfiem piederošajā Priekules muižā un pēc Grobiņas pilskunga iecirkņa tiesas lēmuma esot pie Grobiņas pils sadedzināts uz sārta par mēģinājumu nolaisties no Priekules baznīcas torņa ar pašizgatavotiem spārniem.
Pats lidojums noticis 1670. gada 21. oktobrī. Kalējs daudzu skatītāju priekšā esot nolidojis divas verstis, pēc kā lauzis kāju piezemējoties.[1] Tādējādi viņam neizdevās realizēt plānu aizlidot līdz Skodai, par ko barons Korfs veiksmes gadījumā viņam bijis solījis 500 zelta dukātu.[2]
Par Ikara lidojumu tolaik izskanēja dažādi viedokļi, no slavēšanas līdz apvainojumiem dieva iedibinātās kārtības pārkāpšanā. Priekules barons Korfs savas muižas kalēju aizstāvējis. Pēc lidojuma viņš izsludinājis kalēju Polijas karaļa aizsardzībā un rudenī viņu stiprā eskorta pavadībā vedis uz Viļņu. Bet uz leišu robežām eskortam uzbrukuši Grobiņas amtmaņa jātnieki, izklīdinājuši kalēja pavadoņus, pašu kalēju sagūstījuši un aizveduši uz Grobiņu, kur lidoni apsūdzējuši ķecerībā, notiesājuši kā burvi un velna sabiedroto un pēc tiesas lēmuma sadedzināja uz sārta.[3]
2009. gadā Dailes teātris iestudēja Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča muzikālo drāmu "Priekules Ikars" divos cēlienos.[4]
Mūsdienās katru vasaru Priekulē notiek ikgadēji "Ikara svētki".
Nostāsti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Johana Frīdriha Rekes 1805. gadā Jelgavā izdotajā izklaides žurnālā "Wöchentliche Unterhaltungen für Liebhaber deutscher Lektüre in Rußland" bija publicēts šāds notikuma apraksts: "Viņš iesāka lidojumu ar paša pagatavotiem spārniem no Priekules baznīcas torņa, kura bumbu bija uzlicis pats. Daudzu klātesošo izbrīna pavadīts, ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā, viņš patiesi nolidoja divas verstis līdz Knuipenes muižiņai. Te viņš nokrita un pārlauza kāju."[5] Kalējs šeit nodēvēts par Johansonu (Jāņa dēlu) jeb Zviedri.
Ludis Bērziņš rakstu pārtulkoja latviski un šo teiksmu pieminēja savā avīzes rakstā "Kurzemes gaisa kuģotājs priekš 200 gadiem".[6] Antons Birkerts šo stāstu pārpublicēja grāmatā "Latviešu inteliģence savās cīņās un gaitās". 1965. gadā to rakstā "Latviešu Ikars no Priekules" vēlreiz iztirzāja D. Zilmanovičs.[7]
Sākotnējā raksta publikācija 1805. gadā tapusi neilgi pēc fiziķa E. G. Robertsona (īstajā vārdā: Etjēns Gaspārs Robērs, Étienne-Gaspard Robert) 1804. gada augusta lidojuma aerostatā no Rīgas uz Ropažiem.[8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ LSM. Priekules Ikars
- ↑ Dzirkstele. Dienvidkurzemes novads: Par Priekules Ikaru un Zviedru vārtiem
- ↑ «Timenote.info - Priekules Ikars».
- ↑ anotācija par teātra izrādi "Priekules Ikars" dailesteatris.lv
- ↑ Bilterling G. S. Der neue Ikarus. Wöchentliche Unterhaltungen für Liebhaber deutscher Lektüre in Russland. Mitau, den 7. August 1805, № 32.
- ↑ "Latvis", 1924. gada 13. maijā, № 792
- ↑ "Zinātne un Tehnika", 1965, № 6, 36. lpp.
- ↑ Jānis Stradiņš, Laima Stradiņa, Dzintra Cēbere. Robertsona 1804. gada lidojums no Rīgas uz Ropažiem Latvijas kultūrvēsturē. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 693. sējums (2006) Zinātņu vēsture un muzejniecība