Antons Birkerts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Antons Birkerts
Antons Birkerts 1925. gadā
Antons Birkerts 1925. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1876. gada 3. aprīlī
Jaunsvirlaukas pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1971. gada 7. janvārī (94 gadi)
Jūrmala
Brāļi Pēteris Birkerts
Literārā darbība
Nodarbošanās Rakstnieks, literatūrzinātnieks
Valoda Latviešu

Antons Birkerts (dzimis 1876. gada 3. aprīlī, miris 1971. gada 7. janvārī) bija latviešu literatūrzinātnieks un rakstnieks.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1876. gada 3. aprīlī Jaunsvirlaukas pagasta "Jaunbitēnos" lauksaimnieka Jāņa Birkerta (1839–1922) ģimenē. Mācījās Franksesavas pagastskolā (1885-1888) un Jelgavas pilsētas Aleksandra skolā (1888-1892), strādāja par tiesas rakstvedi (1894-1896). Piedalījās jaunstrāvnieku kustībā, pēc tās aizliegšanas devās uz Pēterburgu, kur 1900. gadā nokārtoja mājskolotāja eksāmenus un strādāja par skolotāju Pleskavas guberņā (1900), Kijevā (1901), Poltavas guberņā (1902), Vladivostokā (1903-1904) un Valkā (1904-1905). 1905. gada revolūcijas darbojās laikraksta "Dienas Lapa" redakcijā par nodaļas vadītāju, kopā ar jaunāko brāli Pēteri piedalījās revolucionārajos mītiņos. 1905. gada beigās Birkertu apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, bet 1906. gada maijā pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja. Viņš darbojās ārpusskolas izglītības jomā, lasīja lekcijas par literatūru un kultūru (1908-1914) un bija žurnālists laikrakstos "Mūsu Laiki", "Jaunā Dienas Lapa", "Mūsu Dzīve", "Rīgas Apskats". Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā Birkerts devās uz Maskavu, kur strādāja par skolotāju. 1916. gada beigās viņu mobilizēja Krievijas impērijas armijā, 1917. gada beigās demobilizēja.

Pēc kara beigām viņšLatvijas Universitātē studēja pedagoģiju (1920-1922) un baltu filoloģiju (1922-1926), bet slimības dēļ studijas nepabeidza. Kopā ar jaunāko brāli literatūrzinātnieku Pēteri Birkertu pievērsās latviešu folkloras vākšanai un izpētei, izveidoja savu folkloras arhīvu, kas bija otrs lielākais pēc Latviešu folkloras krātuves, folkloras materiālu interpretācijai izvēlējās kontekstus atšķirīgās zinātņu nozarēs, lielākoties strādāja "zinātniskā vientulībā". 1933. gadā pārņēma Raiņa un Aspazijas arhīvu.[2]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā iestājās jaunnodibinātajā Latvijas PSR Rakstnieku savienībā, vadīja Raiņa literārā fonda literatūras daļu. Pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā viņam piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu. Birkerts bija Raiņa muzeja un Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks.[1]

Miris 1971. gadā Jūrmalā, apbedīts Lielupes kapos.[1]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nodarbojies ar Raiņa daiļrades pētīšanu. Autors vairākām grāmatām par Raini. Rakstījis vairākas monogrāfijas par rakstniekiem, mācību grāmatas, dzeju, prozu, tulkojis no krievu valodas.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 685.—686. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
  2. garamantas.lv