Latvijas—Lietuvas robeža

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lietuvas valsts robežstabiņš uz Latvijas—Lietuvas robežas

Latvijas—Lietuvas robeža ir Eiropas Savienības iekšējā robeža, kas atdala Latviju un Lietuvu. Sauszemes robeža ir 588 km gara.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu robeža balstās uz 1426. gada jūnija sākumā izveidoto Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robežu, ko apstiprināja dižkunigaitis Vītauts Dižais.[1][2]

Tagadējās robežas izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Z. A. Meierovics un Dž. J. Simpsons starptautiskās šķīrējtiesas darbības beigās 1921. gada martā.

Pēc neatkarīgu valstu nodibināšanas un Bermontiādes kaujām 1919. gadā tika uzsāktas arī Latvijas un Lietuvas robežjautājuma sarunas, bet tās tika pārtrauktas, kad 1920. gadā Polijas karaspēks okupēja Viļņas apgabalu. Latvijas un Lietuvas robežu noteica arbitrāžas komisija Dž. J. Simpsona vadībā. 1921. gada 14. maijā pieņēma konvenciju par robežas novilkšanu dabā. 1923. gada janvārī Lietuvas armija ieņēma Klaipēdas apgabalu un pievienoja arī to Lietuvas valstij. Robežas izbūves darbus pabeidza 1927. gada 15. oktobrī, no Latvijas puses beigu protokolu parakstīja Rucelis, Jansons un Mantinieks.[3] Latvijas Ministru kabinets deklarāciju par robežas galīgu noteikšanu apstiprināja 1930. gada 8. jūlijā. Latvijas-Lietuvas robežas kopgarums bija 570 km, un to iezīmēja 488 robežpunkti, numurēti no Baltijas jūras piekrastes pie Rucavas rietumos līdz Ilūkstes apriņķa Kurcuma pagasta Grendzes upei jeb Lietuvas-Polijas demarkācijas līnijai austrumos.

Latvijas—Lietuvas robežu sargāja 151 robežsargs. 6 robežsargu rotas bija izvietotas Reņģē, Mežmuižā, Bauskā, Skaistkalnē un Neretā.

Strīdīgās teritorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nodibinoties neatkarīgām valstīm, radās arī jautājums par atsevišķu teritoriju piederību vienai vai otrai valstij. Latvijas—Lietuvas pierobežā abu tautu ciešo kontaktu rezultātā nebija stingras nacionālas robežas. Latvijas brīvības cīņu laikā Lietuvas armija 1919. gada vasarā ieņēma Ilūkstes apriņķa rietumu daļas pagastus. Vēlākajās kaujās pret Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas vācu algotņiem Latvijas armijas vienības līdz 1919. gada 13. decembrim ieņēma Žagari, Mažeiķu staciju un Palangu.[4] No 1918. līdz 1921. gadam pastāvēja Latvijas—Vācijas robeža.

Savukārt 1920. gada pavasarī Polijas armija ieņēma Grīvas pilsētu, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnu, Salienas un Skrudalienas pagastus (agrāko Aizlauces draudzes novadu), kas tika administratīvi iekļauti tolaik Polijai piederošajā Braslavas apriņķī. Pēc poļu karaspēka atkāpšanās 1920. gada vasarā šo teritoriju ieņēma Latvijas armija, bet pēc robežsarunu gaitā panāktās vienošanās 1920. gada oktobrī Lietuvas armija bija spiesta atstāt Ilūkstes apriņķi.

Arī pēc robežas novilkšanas ievērojama daļa latviešu palika Lietuvā, un lietuviešu — Latvijā.

Aknīste, Panemūne un Ukri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Aknīste, Panemūnes pagasts un Ukru pagasts

Vadoties pēc Krievijas impērijas guberņu robežām, Aknīstes, Panemūnes un Ukru teritorijas bija piederīgas Kauņas guberņai, tomēr tās bija pārsvarā latviešu apdzīvotas teritorijas. Rezultātā starptautiskā robežkomisija 1921. gada 20. martā atzina to piederību Latvijai.

Mažeiķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Mažeiķi

Latvija izvirzīja pretenzijas uz Mažeiķiem, vadoties no ekonomiskām interesēm, jo Mažeiķos atradās nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Starptautiskā robežkomisija šo teritoriju atstāja Lietuvas teritorijā, saglabājot Latvijas tiesības uz dzelzceļa posma izmantošanu.

Palanga un Sventāja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Palanga un Sventāja

Tā kā Lietuvai līdz ar Klaipēdas apgabala statusu nebija izejas pie jūras, 1921. gada 30. martā Latvija nodeva Palangas un Sventājas teritorijas Lietuvai. Šo teritoriju pārsvarā apdzīvoja latvieši, savukārt lietuvieši dzīvoja pārsvarā Palangas pilsētā. Šo teritoriju var uzskatīt par atdotu bez atlīdzības, jo Latvijas iegūtie 3 pagasti Dienvidzemgalē — Aknīstes, Panemūnes un Ukru teritorijas, kas bija pārsvarā latviešu apdzīvotas, — ar starptautiskās robežkomisijas 1921. gada 20. marta lēmumu tika atzītas par piederīgām Latvijai.

Mūsdienu robeža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceļa E67 robežzīme pie Grenctāles.
Ceļa E67 robežzīme pie Šalnaičiem (Šalnaičiai).

Mūsdienās Latvijas—Lietuvas robeža ir 588 km gara. Pēc Otrā pasaules kara Lietuvas teritorijai tika pievienota tikai daļa bijušā Viļņas apgabala, jo lielāko tā daļu pievienoja Baltkrievijas teritorijai. Tomēr, salīdzinot ar pirmskara robežu, tā tika pagarināta par 18 km.

Latvijas—Lietuvas robežas atjaunošanu uzsāka 1993. gadā un pabeidza 2000. gadā. Tā ir iezīmēta ar 1806 robežstabiem.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dokuments par robežu starp Livoniju un Lietuvu Dobeles apgabalā
  2. Dokuments par robežu starp Livoniju un Lietuvu no Dobeles apgabala līdz Sventājas grīvai no Bielenstein, A. Grenzen des Lettischen Volksstammes und der Lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert. Ein Beitrag zur Ethnologischen Geographie und Geschichte Russlands. St.Petersburg: Commissionäre der Kaiserlichen Akädemie der Wissenschaften, 1892. S. 453.-454.
  3. Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 20 339 - 20345 slejas
  4. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967. 536-538 lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]