Tomsona gazele

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tomsona gazele
Eudorcas thomsonii (Günther, 1884)
Tomsona gazele
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta Dobradžu dzimta (Bovidae)
Apakšdzimta Antilopju apakšdzimta (Antilopinae)
Ģints Āfrikas trīskrāsu gazeles (Eudorcas)
Suga Tomsona gazele (Eudorcas thomsonii)
Sinonīmi
  • Gazella thomsonii
Tomsona gazele Vikikrātuvē

Tomsona gazele jeb Tomsona gacele (Eudorcas thomsonii) ir viena no antilopju apakšdzimtas (Antilopinae) sugām, ko uzskata par vienu no skaistākajām un veiklākajām antilopēm. Dzīvo milzīgos baros Āfrikas austrumu savannās, populācijai sasniedzot 550 000 īpatņu.[1] Tā ir visbiežāk sastopamā gazeļu suga Āfrikas austrumos.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomsona gazeles dzīvo lielos baros
Tomsona gazele daudz ilgāk uzturas lietus sezonas līdzenumos kā citi pārnadži, pirms uzsāk sausās sezonas migrāciju

Tomsona gazeles lielā skaitā sastopamas Kenijas un Tanzānijas savannā, galvenokārt Serengeti reģionā. Sudānas dienvidos arī dzīvo atsevišķa populācija.[3] Tās vislabprātāk uzturas sausajos līdzenumos ar īsu zāli, lai labāk varētu pamanīt plēsēju tuvošanos, tomēr migrē arī uz bieziem mežiem un savannu ar garu zāli.[4] Suga labi piemērojusies sausai un karstai videi un, lai arī līdzīgi kā antilopes gnu veic sezonālu migrāciju, tās ilgāk kā citi pārnadži uzkavējas līdzenumos, kad tuvojas sausā sezona, kā arī tās neceļo tik tālu uz ziemeļiem.[3] Tomēr, salīdzinot ar Granta gazeli (Nanger granti), Tomsona gazele ir vairāk atkarīga no ūdens resursiem.[5]

Izskats un īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomsona gazele ir neliela auguma antilope ar graciozu ķermeni, garām kājām un smalku galvu. Tēviņi vidēji ir lielāki nekā mātītes. Gazeles ķermeņa garums ir 80—120 cm, augstums skaustā 55–82 cm, astes garums 15–27 cm. Tēviņa svars 20–35 kg, mātītes 15–25 kg.[3] Tomsona gazelei raksturīga īsa un gluda spalva, augšējā daļa gaiši brūna. Gar cirkšņiem tā kļūst gaišāka. Apakšējā daļa un vēders ir balts. Uz sāniem izteikti melna svītra (iespējams, ka tieši tādēļ to labāk saskata pārējie ganāmpulka locekļi), kas nodala rudo augšpusi no baltā vēdera. Aste melna. Tēviņiem un mātītēm no katras acs līdz degunam stiepjas tumši brūnas svītras. Ragi ir abiem dzimumiem, bet tēviņiem tie ir lielāki, garāki un masīvāki. Tēviņu ragiem ir viegli izliekta S forma, ar izteiktiem gredzeniem, 25–43 cm gari. Mātītēm ragi ir šauri, nelieli un bez gredzeniem, 7–15 cm garumā.

Īsās distancēs Tomsona gazele var sasniegt ātrumu 80–94 km/h,[6][7] bet apmēram 15 minūtes var uzturēt ātrumu 60 km/h. Ātrāk par gazeli var skriet tikai gepards.[7] Turklāt Tomsona gazele skrien zigzag veidā, tādējādi izvairoties arī no ļoti ātriem plēsējiem. Pieaugušu Tomsona gazeli nevar noķert tādi lielie plēsēji, kā lauvas, leopardi un hiēnas, tie medī tikai jaunus, nepieaugušus dzīvniekus vai slimus. Tomsona gazeles kļūst nervozas, ja tuvumā pamana gepardu. Tās nelaiž gepardu baram tuvāk par 150—200 metriem. Ja gepards pietuvojas tuvāk, gazeles metas bēgt.[8] Salīdzinoši šakāļus un hiēnas Tomsona gazeles pielaiž 5—10 metru attālumā no bara.[8] Satraukuma gadījumos tā groza asti kā propelleru.[9] Gazele ir ļoti lokana un ar pakaļkājām var aizsniegt galvu, kaklu, vēderu, šīs vietas pakasot.

Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leopards mielojās kokā ar nomedīto gazeli
Tomsona gazeles nopieti nervozēt sāk tikai tad, kad tuvumā parādās gepards
Tomsona gazele īsā distancē var sasniegt ātrumu 94 km/h
Mātītes veido atsevišķus barus no tēviņiem

Lietus periodā, kad savannā bagātīgi aug zāle, Tomsona gazeles aktīvi barojas, to bari izklīst un tēviņi nostiprina pārošanās teritorijas.[10] Jaunie tēviņi paliek kopā, veidojot vecpuišu grupas, kuras, ja nokļūst pieaugušo tēviņu teritorijās, tiek enerģiski padzītas.[4] Mātītes veido atsevišķus barus, kuri ceļo cauri tēviņu teritorijām, parasti izvēloties tādas, kurās ir labāka barības izvēle.[3] Tēviņš, kura teritorijā nokļuvušas mātītes, cenšas tās ganīt un neļaut tām atstāt viņa teritoriju.[4] Tēviņš savu teritoriju iezīmē ar acu dobumu dziedzeru izdalījumiem, fekālijām un urīnu, kā arī ar ragiem noliec zāli, krūmus un uzar zemi.[11]

Tikai izņēmuma kārtā šo dzīvnieku var sastapt vienatnē, pārsvarā gazeles dzīvo baros - kopā līdz 700 indivīdu. Katrai grupai ir izteikta sabiedriskā hierarhija. Vecākie tēviņi tur pa gabalu citus tēviņus, mātītes kopā ar mazajiem dzīvo grupā. Tās nav izvēlīgas barības ziņā un ilgi spēj izturēt bez ūdens. Tomsona gazele dzīvo atklātā teritorijā, tāpēc vienmēr ir uzmanīga, lai laikus ievērotu daudzos ienaidniekus. Gazele spēj labi pazīt reālas briesmas un bieži vien mierīgi ganās lauvu tuvumā.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gazeles nav izvēlīgas un ēd dažādus augus, tās barošanās ieradumi mainās līdz ar sezonu. Lietus periodā tā galvenokārt uzturas savannā un barojas ar zāli. Sausajā periodā, kad zāle izkalst, gazeles pamet upju ielejas un pārceļas uz krūmājiem, kur pārtiek no krūmu un koku dzinumiem un jaunajām lapiņām.[12] Tomsona gazeles parasti seko antilopēm gnu un zebrām, kuras pirms tām noēd garo savannas zāli, bet gazeles barojas ar jaunajiem zāles stiebriem, kas lietus sezonā ātri ataug.[12]

Gazeles ar saviem asajiem apakšējiem priekšzobiem nokož un norauj augus. Katru kumosu pirms norīšanas kārtīgi sakošļā un sasmalcina. Gazele ir tipisks atgremotājs ar ļoti efektīvu gremošanas sistēmu, kas ļauj izmantot visas barības sastāvdaļas. Gazele norij barību un kuņģa pirmajā daļā daļēji to pārstrādā, pēc tam barību atgremo, vēlreiz sagremo un norij to otrreiz. Tikai tad, kad tā iziet cauri pārējam kuņģim, tiek izmantotas pilnīgi visas barības vielas.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomsona gazeles pārojas divas reizes gadā, lai gan mazuļi parasti dzimst lietus perioda sākumā, kad ir visbagātīgākais barības klāsts.[13] Dzimumgatavību tēviņi sasniedz 17, bet mātītes 9 mēnešu vecumā. Tēviņu riesta teritorijas ir pārsteidzoši mazas. Mātītes uzmanību cenšas piesaistīt divi sāncenši, kas viens no otra neatrodas tālāk par 300 metriem. Kaut arī gazele izskatās ļoti smalka un trausla, tēviņš ir agresīvs un ļoti neiecietīgs dzīvnieks. Ja viens tēviņš ieiet otra tēviņa teritorijā, ļoti ātri izraisās nikna cīņa. Abi tēviņi noliec galvas, saķeras ar smailajiem ragiem un mēģina ar spēku grūst pretinieku. Šāda cīņa ilgst vairākas minūtes, līdz viens no tēviņiem pamet teritoriju. Cīņas mēdz būt asiņainas, reizēm kāds tiek nopietni savainots. Kad tēviņam ir izdevies aizstāvēt savu teritoriju, tas pārojas ar katru pieaugušo mātīti.

Grūsnības periods ilgst 6 mēnešus,[3][13] mātīte pirms dzemdībām nošķiras no bara un dzemdē vienu mazuli, kas sver 2–3 kg.[3] Tā kažociņš ir ruds ar brūniem plankumiem. Pirmo nedēļu pēc piedzimšanas mazulis uzturas zālē, kas ir vislabākais slēpnis no ienaidniekiem, lai gan jau dažu stundu vecumā spēj piecelties un staigāt. Māte ik pa laikam dodas pie mazuļa, lai to pazīdītu ar pienu.[3] Ja gazeļu bars pietuvojas mazulim, mātīte atvaira to, lai nodrošinātu mazulim pēc iespējas lielāku mieru. Arī iemiegot gazele noguļas tālu no mazuļa, lai ar savu smaku nepievilinātu plēsējus. Tomēr mazuļi bieži vien kļūst par upuri lauvām un citiem plēsīgajiem dzīvniekiem. Tomsona gazeles kopējais dzīves ilgums ir 10 - 15 gadi.[3]

Tomsona gazele un cilvēks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēks jau izsenis ir medījis gazeles, vispirms gaļas, vēlāk arī trofeju dēļ. Kaut arī medības krietni samazināja gazeļu skaitu, joprojām tās sastopamas lielā skaitā. Visticamāk, ka vislielākais antilopju ienaidnieks nākotnē būs nevis mednieki, bet zemnieki. Aitas, kazas un bifeļi rada konkurenci barībai, no kuras pārtiek arī gazele. Zemnieki, paplašinot ganības un nožogojot ūdenskrātuves mājdzīvniekiem, veicina gazeļu masveida iznīcināšanu.

Viena no interesantākajām parādībām Āfrikas dabā ir ikgadējā lielo dzīvnieku migrācija. Migrācija ļauj tiem izmantot savannas zāli tikai vienā gada posmā. Sausajā periodā - maijā un jūnijā - tie sāk savu ceļojumu uz jaunajām ganībām. Vislielākos barus veido gnu antilopes (Connochaetes), zebras un Tomsona gazeles.

Tiek aizsargātas gazeles, kas dzīvo parkos un rezervātos.

Radniecīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tomsona gazelēm vistuvāk radniecīgākās sugas ir Mongallas gazele (Eudorcas albonotata) un sarkansejas gazele (Eudorcas rufifrons).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Eudorcas thomsonii
  2. Thomson's Gazelle
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 ADW: Eudorcas thomsonii
  4. 4,0 4,1 4,2 Estes, R. (1991). The Behavior Guide to African Mammals, Including Hoofed Mammals, Carnivores, Primates. Los Angeles, The University of California Press. pgs. 70-75
  5. Our Beautiful World: Gazelles
  6. Gazelle
  7. 7,0 7,1 Quels sont les animaux les plus rapides ?
  8. 8,0 8,1 Dr. Giuseppe Mazza: Eudorcas thomsoni
  9. Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 90 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  10. Walther, F. R. (1977). "Sex and Activity Dependency of Distances Between Thomson's Gazelles (Gazella Thomsoni Gunther 1884)." Animal Behaviour 25(3): 713-719
  11. Fritz Walther, (1995) In the Country of Gazelles, Chapter 1; "Short-tail and Roman", pp. 1-37. Indiana University Press.
  12. 12,0 12,1 Kingdon, J. (1979). East African Mammals: An Atlas of Evolution in Africa, Volume 3, Part. D: Bovids. University Chicago Press, Chicago pgs. 403-413.
  13. 13,0 13,1 Natural Histories: Thomson’s gazelle

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]