Antilopes gnu

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Antilopes gnu
Connochaetes (Lichtenstein, 1812)
Zilā antilope gnu (Connochaetes taurinus)
Zilā antilope gnu (Connochaetes taurinus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta Atgremotāju apakškārta (Ruminantia)
Dzimta Dobradži (Bovidae)
Apakšdzimta Vēršantilopju apakšdzimta (Alcelaphinae)
Ģints Antilopes gnu (Connochaetes)
Izplatība
Connochaetes map.png

  Zilās gnu (Connochaetes taurinus) izplatība
  Melnās gnu (Connochaetes gnou) izplatība
  Abu sugu izplatība pārklājas
Antilopes gnu Vikikrātuvē

Antilopes gnu jeb vienkārši gnu (Connochaetes) ir viena no dobradžu dzimtas (Bovidae) ģintīm, kas pieder vēršantilopju apakšdzimtai (Alcelaphinae). Tā apvieno 2 mūsdienās dzīvojošas sugas, kuras izplatītas Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras.[1] Fosiliju pētījumi liecina, ka abas sugas viena no otras nodalījās pirms apmēram miljons gadiem.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā antilope gnu (Connochaetes gnou) ir mazāka nekā zilā gnu

Abas gnu sugas ir liela auguma, brūnganpelēki pārnadži ar ragiem un garām, matainām astēm, ārēji nedaudz atgādinot liellopus. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Šo dzīvnieku ķermeņa priekšējā daļa proporcionāli ir daudz smagāka, masīvāka nekā ķermenis no krustiem uz aizmuguri. Gnu ir plata, gara purna daļa un matainas, savēlušās krēpes.

Galvenās pazīmes, pēc kurām var atšķirt abas gnu sugas, ir to ragu forma un ragu augšanas virziens, kā arī ķermeņa matojuma krāsa. Salīdzinot abas sugas, zilā gnu ir lielāka nekā melnā gnu. Zilās gnu tēviņa augstums skaustā ir 145 cm, svars 290 kg,[2] melnās gnu tēviņa augstums skaustā lielākajiem īpatņiem ir 120 cm, svars apmēram 180 kg.[3] Zilās gnu mātītes augstums skaustā ir 135 cm, svars 180 kg, melnās gnu mātītes augstums 108 cm, svars 155 kg. Ragi zilajām gnu aug uz sāniem, kopējai formai atgādinot mūzikas instrumentu liru. Melnajām gnu ragi aug virzienā uz priekšu, tad noliecas nedaudz uz leju un ar slaidu loku pagriežas atpakaļ.

Zilajai gnu ir tumši pelēks, pelēkbrūns matojums ar tumšām svītrām uz kakla un pleciem, reizēm matojumam ir zilgans spīdums. Krēpes uz vaigiem ir gaišas, uz kakla melnas, astes garās spalvas melnas. Melnajai gnu ir tumši brūns matojums ar melnām krēpēm un gaišu, gandrīz baltu asti.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnās antilopes gnu (Connochaetes gnou) mūsdienās vairs neveic bīstamo migrāciju, paliekot uz vietas rezervātos
Migrējošam gnu baram seko dažādi plēsēji
Ar lielajiem gnu bariem drošāk jūtas arī citi zālēdāji, piemēram, zebras

Antilopes gnu mājo savannas plašumos Āfrikas dienvidos un dienvidaustrumos. Melnās gnu (Connochaetes gnou) vēsturiskais izplatības areāls aptver Dienvidāfriku, Svazilendu un Lesoto. Ābās pēdējās valstīs 19. gadsimtā gnu dēļ intensīvām medībām izmira. Mūsdienās suga šajās teritorijās ir reintroducēta, kā arī papildus introducēta Namībijā, kur antilopes ir labi iedzīvojušās.[4] Tās apdzīvo atklātos līdzenumus, zālājus un Karū krūmājus gan klinšainajās kalnu nogāzēs, gan ielejās 1350—2150 metrus virs jūras līmeņa.[4] Pagātnē ziemas jeb sausās sezonas laikā melnās gnu mājoja plašajos zālājos, bet vasarā jeb lietus sezonā migrēja uz sauso Karū reģionu. Mūsdienās, kad dzīvniekus nepārtraukti apdraud mednieki, gnu vairs tikpat kā neveic tām bīstamo migrāciju un pamatā uzturas tikai aizsargātajās teritorijās un rezervātos.[5]

Zilās gnu (Connochaetes taurinus) vēsturiskais izplatības areāls aptver Āfrikas dienvidus un dienvidaustrumus, ietverot Keniju, Tanzāniju, Botsvānu, Zambiju, Zimbabvi, Mozambiku, Angolu, Dienvidāfriku un Svazilendu. Zilās gnu vairs nav sastopamas Malavi, toties veiksmīgi ir reintroducētas Namībijā. Šīs sugas gnu pamatā dzīvo līdzenumos ar īsu zāli, kurus ietver akāciju krūmu savanna un retināti meži. Līdzenumos nav ne pārāk sauss, ne pārāk mitrs.[6] Āfrikas austrumos zilā gnu ir visbiežāk sastopamais pārnadzis, un iespaidīgi tās bari ganās Serengeti Nacionālajā parkā Tanzānijā, Masaju Maras Nacionālajā parkā Kenijā un Liuvas līdzenuma Nacionālajā parkā Zambijā.[7]

Migrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ne visas antilopes gnu veic migrācijas ceļojumu. Melnās gnu ļoti bieži klejo ierobežotā teritorijā, neveicot lielākus attālumus. Katram bullim ir sava teritorija, apmēram 100—400 metru platumā, bet teritorijas lielums ir atkarīgs no izplatības reģiona. Labākos apstākļos teritorija var būt tikai 9 metrus plata vai nabadzīgākos apstākļos izstiepties līdz 1600 m.[8] Mātīšu bariem teritorijas ir apmēram 100 ha lielas. Jaunie tēviņi veido vecpuišu barus, kuriem nav noteiktas teritorijas.[3] Arī ne visas zilās gnu veic lielo migrāciju. Piemēram, Masaju Maras teritorijā ir zilo gnu nemigrējoša populācija, kurā 1977. gadā bija apmēram 119 000 dzīvnieku, bet 1997. gadā vairs tikai 22 000. Iemesls šādam populācijas samazinājumam ir lauksaimniecības un lopkopības attīstība, savvaļas dzīvniekiem konkurējot ar mājlopiem uz barības resursiem.

Tomēr lielākā daļa Austrumāfrikas zilo gnu katru gadu veic iespaidīgu migrāciju, kas saistīta ar sausās un lietus sezonas maiņu. Lietus sezonas beigās (maijā vai jūnijā) gnu uzsāk migrāciju uz teritorijām, kuras tie apdzīvo sausās sezonas laikā, teritorijas, kurās ir pietiekami ūdens resursi sausajā periodā. Kad lietus sezona atkal atgriežas, dzīvnieki ātri dodas atpakaļ uz savām lietus sezonas teritorijām. Migrāciju ietekmē pieejamais barības un ūdens daudzums, plēsēju klātbūtne un fosfora daudzums zālē, ar kuru barojas gnu. Fosforam kā mikroelementam ir milzīga nozīme govju laktācijas procesā. Ir novērots, ka gnu vienmēr izvēlas zāli, kas satur daudz fosfora.[9]

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gnu galvenie ienaidnieki ir lauvas, hiēnas, gepardi, leopardi un krokodili.[7] Tomēr antilopes gnu ir ļoti spēcīgas un spēj izdzīvot arī pēc samērā nopietniem lauvu uzbrukuma ievainojumiem. Gnu ir ļoti ātri dzīvnieki, to maksimālais ātrums ir 80 km/h.[10] Bars pārceļojuma laikā sevi aizsargā, pārdomāti strukturējoties — vidū skrien jaunākie bara locekļi, vecākie un spēcīgākie tos aizsargā, skrienot barā ārējā malā. Plēsēji parasti cenšas nomedīt kādu jaunu vai vecu un slimu dzīvnieku, daudz nedomājot par pārējo baru. Arī atpūtas laikā barā vienmēr ir kāds, kas vēro apkārtni, kamēr pārējie atpūšas un barojas, kā arī nakts laikā baram vienmēr ir sargi, kas neguļ. Sargi viens otru ik pa laikam nomaina. Migrējošo baru vienmēr pavada arī maitas putni, kuriem pārpalikumi no lielo plēsēju galda ir svarīgs barības avots. Samazinoties gnu populācijām, samazinās arī maitas putnu populācijas.[11] Gnu migrējošie bari palīdz izdzīvot arī citiem mazākiem pārnadžiem, piemēram, Tomsona gazelēm, kuras seko gnu bariem, jo barojas ar jauno zālīti, kas izdīgst īsi pēc tam, kad lielais gnu bars ir noganījis līdzenumu.[12]

Zilās antilopes gnu (Connochaetes taurinus) lielās migrācijas laikā Masaju Maras Nacionālajā parkā Kenijā

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mammal Species of the World: Alcelaphinae
  2. Ultimateungulate: Connochaetes taurinus
  3. 3,0 3,1 Ultimateungulate: Connochaetes gnou
  4. 4,0 4,1 IUCN: Connochaetes gnou
  5. Estes, R. D. (2004). The Behavior Guide to African Mammals: Including Hoofed Mammals, Carnivores, Primates. University of California Press. p. 133. ISBN 052-0080-858.
  6. IUCN: Connochaetes taurinus
  7. 7,0 7,1 National Geographic: Wildebeest Connochaetes taurinus
  8. Nowak, R. M. (1999). Walker's Mammals of the World (6th ed.). Johns Hopkins University Press. pp. 1184–6. ISBN 0-8018-5789-9.
  9. Ulfstrand, Staffan (2002). Savannah Lives: Animal Life and Human Evolution in Africa. Oxford University Press.
  10. Hamly, Top 10 for Men
  11. Virani, Munir Z.; Corinne Kendall; Peter Njoroge; Simon Thomsett (2011). "Major Declines in the Abundance of Vultures and Other Scavenging Raptors in and around the Masai Mara Ecosystem, Kenya". Biological Conservation 144 (2): 746–752. doi:10.1016/j.biocon.2010.10.024
  12. McNaughton, S. J. (1979). "Grazing as an Optimization Process: Grass-Ungulate Relationships in the Serengeti". The American Naturalist 113 (5): 691–703. doi:10.1086/283426. JSTOR 2459961

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]