Pāriet uz saturu

Turguts Ezals

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Turguts Ēzals)
Turguts Ezals
Turgut Özal
8. Turcijas prezidents
Amatā
1989. gada 9. novembris — 1993. gada 17. aprīlis
Priekštecis Kenans Evrens
Pēctecis Sīlejmans Demirels
Dzimšanas dati 1927. gada 13. oktobris
Malatja
Miršanas dati 1993. gada 17. aprīlis
Ankara

Turguts Ezals (turku: Turgut Özal, 1927. gada 13. oktobris — 1993. gada 17. aprīlis)[1] bija Turcijas sabiedriskais un politiskais darbinieks. No 1983. līdz 1989. gadam viņš bija Turcijas premjerministrs un no 1989. līdz 1993. gadam Turcijas prezidents. Ezala, kurš bija brīvā tirgus ekonomikas atbalstītājs, valdīšanas laikā notika plašas ekonomikas reformas, kas uzlaboja valsts ekonomisko stāvokli un konkurētspēju. Viņš izvirzīja saukli "Eksportēt vai mirt", politiski sliecās uz Rietumiem un pievienošanos ES,[2] pie tam saglabājot Turcijai raksturīgo pantjurkismu — slieksmi integrēt visas tjurku tautas Turcijas virsvadībā.

Biogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turguts Ezals piedzima bankas darbinieka ģimenē, kura darba pienākumi bieži lika mainīt dzīvesvietu. Pēc nabadzīgas bērnības Ezals, sekmīgi mācīdamies, kļuva par inženieri valsts organizācijā. Turpmākajos gados viņš strādāja kā elektrotīklu inženieris, vēlāk konsultants (1950-1971, izņemot īsu militārā dienesta laiku).[3] Kopš studenta gadiem viņš bija saistīts arī ar politiku, taču sākotnēji nepiedalījās tās publiskajā segmentā. 1965. gadā viņš kļuva par Turcijas premjerministra Silejmana Demirela padomnieku. Pēc 1971. gada militārā apvērsuma viņš uz diviem gadiem devās uz ASV, kur strādāja Pasaules Bankai, vēlāk bija vairāku kompāniju vadītājs Turcijā.[3][4] 1977. gadā neveiksmīgi kandidēja vietējās vēlēšanās Izmirā no Nacionālās Glābšanas partijas, kura tiecās apvienot islāmu un ekonomisku progresu.[5] 1979. gadā viņš kļuva par premjerministra Demirela apakšsekretāru,[2] bet 1980. gadā pēc Demirelu gāzušā Kenana Evrena militārā apvērsuma viņš tika iecelts par vicepremjeru un palika šajā amatā 22 mēnešus. 1983. gadā viņš nodibināja Dzimtenes partiju un kļuva par tās līderi. Tai pašā gadā partija guva negaidītu uzvaru valsts vēlēšanās, iegūstot 211 no 400 deputātu vietām. 1988. gadā, kad tika prognozēta Ezala atkalievēlēšana par partijas līderi, partijas kongresā pret viņu tika izdarīts atentāts, taču Ezalu tikai ievainoja un viņš atkal kļuva par partijas vadītāju.[3] Vēlāk Ezala dēls paziņoja, ka vairākus mēnešus pirms 1988. gada atentāta Turgutu Ezalu jau mēģinājuši nogalināt, inscenējot lidmašīnas avāriju, taču pilotam izdevies veikt avārijas nosēšanos. Izmeklētāji pēc tam ar 95% ticamību paziņoja, ka gaisā noticis sprādziens.[6] 1989. gadā Ezals pārņēma valsts prezidenta amatu no Kenana Evrena.

Lai gan tolaik Turcijas prezidenta amatam bija vairāk ceremoniāls raksturs, Ezals arī tajā izrādīja lielu iekšpolitisku un ārpolitisku aktivitāti. Viņš uzskatīja, ka islāms ir savienojams ar demokrātiju un zinātni un centās mīkstināt Turcijai sāpīgus mazākumtautību jautājumus. Ezals mēģināja uzsākt sarunas ar armēņiem par armēņu genocīda atzīšanu, tomēr nespēja pārvarēt pretestību tam valsts iekšienē. Būdams no mātes puses kurds,[7] viņš pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem apspiest kurdu pretestību tāpat mēģināja mierīgi atrisināt kurdu jautājumu, atbalstot informācijas un izglītības ieviešanu kurdu valodā un uzturot kontaktus ar kurdu organizācijām, ieskaitot teroristisko Kurdistānas Strādnieku partiju, noslēdzot ar to pamieru.[7] 1991. gadā viņš aktīvi atbalstīja ASV un sabiedroto uzbrukumu Irākai, lai atbrīvotu tās okupēto Kuveitu.

Ezals nomira, būdams prezidenta amatā, un viņa ģimene un kurdu organizācijas vainoja šajā nāvē nacionālistiski noskaņotās Turcijas aprindas, kurām bija nepieņemama Ezala mazākumtautību politika. 2012. gadā prezidenta atliekas tika ekshumētas, un mediķi konstatēja tajās vairākas indīgas vielas, ieskaitot poloniju, tomēr nāves cēlonis netika skaidri noteikts un apvainojumi slepkavībā nevienam netika uzrādīti.[8][9] Pēc Ezala nāves viņa mēģinājumi atrisināt kurdu jautājumu kompromisa ceļā tika pārtraukti.[10]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «TBMM ALBÜMÜ • 1920-2010 3. CİLT • 1983-2010». ISBN: 978-975-8805-05-1.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Turgut Özal | president of Turkey | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2023-02-07.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 «Turgut Özal». malatya.gov.tr. 2008-10-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-10-12. Skatīts: 2023-02-07.
  4. ↑ «T.C.CUMHURBAŞKANLIĞI : Anasayfa». www.tccb.gov.tr. Skatīts: 2023-02-07.
  5. ↑ Aydemir, Sefa Salih. "Turgut Özal and Anavatan Partisi (The Motherland Party)" (PDF). Adiyaman University. p. 60.
  6. ↑ «Özal’s little known near plane crash finds way into indictment». web.archive.org. 2016-03-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2023-02-08.
  7. ↑ 7,0 7,1 «İLK ÇIKIŞ ÖZAL’DAN: ANNEANNEM KÜRT! İŞTE ÖZAL’DAN GÜL’E DEVLETİN ZİRVESİNİN KÜRT AÇILIMI». turktime.com. 2016-05-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-05-30. Skatīts: 2023-02-07.
  8. ↑ «Özal was poisoned over a long period of time, says chief aide». web.archive.org. 2012-11-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-11-06. Skatīts: 2023-02-07.
  9. ↑ «Вести.Ru: В останках президента Турции нашли четыре вида ядов». web.archive.org. 2012-12-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-12-12. Skatīts: 2023-02-07.
  10. ↑ «Internationalism is the only response to the Kurdish issue | International Communist Current». en.internationalism.org. Skatīts: 2023-02-08.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kenans Evrens 		Turcijas prezidents
1989. gada 9. novembris — 1993. gada 17. aprīlis 		Pēctecis:
Sīlejmans Demirels
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Turguts_Ezals&oldid=4126455"