Ukrainība

Ukrainība (ukraiņu: українство) bija viens no dienvidrietumu Krievijas Impērijas austrumslāvu iedzīvotāju nacionālās identitātes veidošanās variantiem, kas attīstījās 19. un 20. gadsimtu mijā. Tā aizstāvēja autonomiju, vēlāk pilnīgu neatkarību, neatkarīgas valsts veidošanu un politisko orientāciju uz Rietumiem, pretnostatot sevi tobrīd galvenajai mazkrievu identitātei.

Vēsture

1906. gadā vēsturnieks un viens no ukraiņu nacionālās kustības līderiem Mihailo Hruševskis Pēterburgā publicēja sava darba "Ukrainība Krievijā, tās prasības un vajadzības" (Украинство в России, его запросы и нужды) atsevišķu izdevumu, kas bija viena no viņa darba "Ukraiņu tautas vēstures skice" nodaļām, kurā kā ukrainības galveno mērķi noteica vēsturisko nepieciešamību izlīdzināt ukraiņu tautas tiesības ar lielkrieviem. 1912. gadā Hruševskis jaunizveidotajā Maskavas literārajā žurnālā "Ukrainas dzīve" publicēja rakstu "Ukraina un ukrainība" (Украина и украинство), kurā asi kritizēja tos idejas pārstāvjus, kuri uzskatīja, ka "ukraiņu cilts" nav spējīga uz patstāvīgu valsts dzīvi.

Pēc Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara, kas beidzās ar Ukrainas PSR izveidošanu un padomju varas nostiprināšanos lielākajā Ukrainas daļā, kā arī Rietumukrainas iekļaušanu Polijas, Čehoslovākijas un Rumānijas Karalistes sastāvā, PSRS un Austrumeiropas valstīs ukrainības fenomens praktiski netika zinātniski pētīts. Pēckara laikā trimdā krievu vēsturnieks un rakstnieks Nikolajs Uļjanovs publicēja pētījumu "Ukraiņu separātisma pirmsākumi" (1966). Tajā Uļjanovs detalizēti aplūko Ukrainas autonomijas un neatkarības kustības attīstību, ukraiņu nacionālās idejas izcelsmi un attīstību no Zaporižjes kazaku laika līdz 20. gadsimtam. Atšķirībā no citiem konservatīvās ievirzes krievu pētniekiem Uļjanovs Ukrainas separātisma pirmsākumus saskata nevis Polijas ietekmē, bet gan Zaporižjes kazaku fenomenā.

Līdz ar PSRS sabrukumu un Ukrainas neatkarības pasludināšanu 1991. gadā notika jauna ukraiņu kustību izpētes aktualizācija.