Vāciešu apmešanās uz austrumiem
Apmešanās uz austrumiem (vācu: Ostsiedlung) bija vāciešu migrācija no Vācijas vidienes un rietumu apgabaliem un Reinas upes uz Viduseiropas ziemeļiem un austrumiem un tālāk uz Austrumeiropu — no Slovēnijas dienvidaustrumos līdz mūsdienu Igaunijai (Tallina) Eiropas ziemeļaustrumos.
Vācu izplešanās Vācijas vēsturē ir bijusi daudzpusīga. Ziemeļos franku un vēlāk ģermāņu valsts paplašināšanās bija no Kārļa Lielā laikiem bija vērsta uz Dāniju un Skandināvijas valstīm. Šeit iekarotāji bija feodāļi, krustnešu bruņinieki un tirgotāji, kas bija apvienojušies Hanzas savienībā. Rietumos vācu valsts iekarošana sākās Henriha I laikā. Tur līdz pat Francijas karaļa Luija XIV valdīšanai Burgundija, Elzasa, Lotringa un Reinas grīva bija pastāvīgs vācu izplešanās mērķis. Dienvidos vācu izplešanās turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai 19. gadsimta vidū, un jo īpaši izpaudās vāciešu valdnieku kampaņās pret Romu (vācu: Romfahrt). Austrumos vāciešu izplešanās bija vērsta pret slāviem, ungāriem un baltiem.
Austrumu izplešanās virziens atšķīrās no pārējiem ar to, ka teritoriālo un politisko paplašināšanos šeit pavadīja demogrāfiskā izplešanās. Ja citos virzienos (pret Dāniju, Franciju un Itāliju) vācu izplešanās beidzās ar lejupslīdi un atkāpšanos, tad austrumu virzienā tā turpinājās līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Vēsturnieki 19. gadsimtā šo virzienu definēja vispārpieņemtajā nosaukuma versijā — Drang nach Osten.
Pēc Otrā pasaules kara vācu iedzīvotāji no teritorijām, kas tika atņemtas citām Austrumeiropas valstīm (saskaņā ar uzvarētāju valstu noslēgtajiem pēckara sadales līgumiem), tika deportēti. Austrumeiropas valstu atlikušo vāciešu (Ostziedler) iedzīvotāju daļa turpmākajās desmitgadēs bija spiesta emigrēt uz Vāciju.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vāciešu apmešanās uz austrumiem.
|