Vāciešu apmešanās uz austrumiem

Apmešanās uz austrumiem (vācu: Ostsiedlung) bija vāciešu migrācijas process no Vācijas centrālajiem un rietumu reģioniem un Reinas upes uz Viduseiropas ziemeļiem un austrumiem un tālāk uz Austrumeiropu — no Slovēnijas dienvidaustrumos līdz mūsdienu Igaunijai (Tallina) Eiropas ziemeļaustrumos.

Vācu ekspansija Vācijas vēsturē ir bijusi daudzpusīga. Ziemeļos franku un vēlāk ģermāņu valsts ekspansija no Kārļa Lielā laikiem bija vērsta uz Dāniju un Skandināvijas valstīm. Šeit iekarotāji bija feodāļi, krustnešu bruņinieki un tirgotāji, kas bija apvienojušies Hanzas savienībā. Rietumos vācu valsts iekarošana sākās Henriha I laikā. Tur līdz pat Francijas karaļa Luija XIV valdīšanai Burgundija, Elzasa, Lotringa un Reinas grīva bija pastāvīgs vācu ekspansijas mērķis. Dienvidos vācu ekspansija turpinājās līdz pat Itālijas apvienošanai 19. gadsimta vidū, izpaudās jo īpaši vāciešu valdnieku kampaņās pret Romu (vācu: Romfahrt). Austrumos vāciešu ekspansija bija vērsta pret slāviem, ungāriem un baltiem.

Austrumu ekspansijas virziens atšķīrās no pārējiem ar to, ka teritoriālo un politisko ekspansiju šeit pavadīja demogrāfiskā ekspansija. Ja citos virzienos (pret Dāniju, Franciju un Itāliju) vācu ekspansija beidzās ar lejupslīdi un atkāpšanos, tad austrumu virzienā tā turpinājās līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Vēsturnieki 19. gadsimtā šo virzienu definēja vispārpieņemtajā nosaukuma versijā — "Drang nach Osten".

Pēc Otrā pasaules kara vācu iedzīvotāji no teritorijām, kas tika atņemtas citām Austrumeiropas valstīm (saskaņā ar uzvarētāju valstu noslēgtajiem pēckara sadales līgumiem), tika deportēti. Austrumeiropas valstu atlikušo vāciešu (Ostziedler) iedzīvotāju daļa turpmākajās desmitgadēs bija spiesta emigrēt uz Vāciju.

Skatīt arī

• Senlatvijas tautu kristianizēšana

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vāciešu apmešanās uz austrumiem.