Maksts

Maksts, arī vagīna (latīņu: vagĭna), ir muskuļains cauruļveida zīdītāju mātīšu un līdz ar to arī sieviešu iekšējais dzimumorgāns, kas savieno dzemdi ar ārējiem dzimumorgāniem. Maksts atrodas iegurnī starp urīnizvadkanālu un urīnpūsli, kā arī pirms taisnās zarnas. Maksts augšējā daļā atrodas dzemdes kakls. Caur maksti no ķermeņa izplūst menstruālais šķidrums. Savukārt dzimumakta laikā makstī tiek ievadīts dzimumloceklis, kas ejakulācijas rezultātā izdala spermu (atsevišķiem zīdītājiem tas notiek tieši dzemdē). Dzemdību laikā no dzemdes caur maksti izkļūst ārā jaundzimušais, lai sāktu neatkarīgu dzīvi. Maksts ir sarkanīgi rozā krāsā.

Maksts uzbūve

Sievietēm maksts vidējais garums ir no 8 līdz 10 cm, bet platums — 2,5 cm.^[1] Visbiežāk maksts aizmugurējā un priekšējā siena ir sakļautas. Kad sieviete stāv, maksts ir nedaudz izliekta uz augšu. Maksts sienas ir krokotas, kas laika gaitā, īpaši pēc dzemdībām, izlīdzinās.^[2] Maksts ir elastīga, kas ir ļoti svarīgi dzemdību laikā, lai caur to no dzemdes ārā varētu izkļūt jaundzimušais.

Maksts siena sastāv no 3 slāņiem. Iekšējais slānis, kas ir vērsts pret maksts dobumu, ir gļotāda. Aiz gļotādas seko vidējais slānis — muskuļapvalks, bet ārējo slāni veido saistaudi jeb adventīcijs.

Gļotādu klāj daudzkārtains plakans nepārragots epitēlijs. Estrogēna ietekmē, sākot no pubertātes un beidzot ar menopauzi, šis epitēlijs aktīvi aug. Pie tam virsējās epitēlija šūnās ir daudz glikogēna ieslēgumu. Šīm šūnām sabrūkot, uz maksts virsmas atbrīvojas glikogēns, no kā barojas makstī dzīvojošie mikroorganismi, tādējādi uzturot normālo mikrofloru. Mikroorganismiem šķeļot glikozi, rodas pienskābe, tādēļ maksts gļotām ir skāba reakcija un tām daļēji piemīt baktericīdas īpašības.

Zem epitēlija atrodas gļotādas saistaudi, tajos bieži sastopamas imūnās šūnas — limfocīti, kas var veidot arī limfātiskos folikulus. Maksts gļotādā nav sastopami dziedzeri.

Savukārt pie maksts atveres gļotāda veido himēnu jeb jaunavības plēvi, kas daļēji samazina atveres lūmenu un neskartā veidā saglabājas līdz dzimumdzīves sākumam. Pēc dzemdībām no jaunavības plēves atliek daži (2—4) kārpiņveidīgi paaugstinājumi. Gļotāda veido arī horizontālas krokas, kas ļauj makstij izstiepties.

Muskuļapvalku veido 2 slāņi. Ārējā apvalkā gludās muskuļšūnas ir novietotas gareniski, bet iekšējā — cirkulāri. Maksts apakšējo daļu aptver 3 starpenes šķērssvītrotie muskuļi — musculus levator ani, m. spinchter urethrae un m. bulbospongiosus.

Adventīcijs ir saistaudi, kas klāj maksti no visām pusēm, izņemot maksts mugurējās sienas augšējo daļu, kur to klāj vēderplēve. Adventīcijā atrodami venozie asinsvadu pinumi. ^[3]^[4]^[5]

Maksts funkcijas

Maksts pilda vairākas funkcijas. Viena no tām ir seksuālā funkcija. Dzimumakta laikā sperma nonāk makstī, un no turienes spermatozoīdi tālāk nonāk dzemdē, kur notiek apaugļošanās process. Bez seksuālās funkcijas dzemdību laikā maksts hipertrofijas rezultātā palielinās, ļaujot jaundzimušajam izkļūt no dzemdes. Maksts pilda arī aizsardzības funkciju, neļaujot mikrobiem un patogēniem iekļūt dzemdē. Tā ļoti veiksmīgi pašattīrās. Pašattīrīšanas procesā nozīmīga loma ir sieviešu hormoniem, piemēram, estrogēnam un progesteronam, kas izdalās no olnīcām, un, nonākot makstī, veido pienskābi, kas palīdz maksti attīrīt.

Sekrēti

Maksts nodrošina ceļu, pa kuru menstruālās asinis no dzemdes var pamest ķermeni. Lai savāktu vai absorbētu menstruālās asinis, var lietot tamponus vai menstruālās piltuves. Vaginālie sekrēti galvenokārt nāk no dzemdes, dzemdes kakla, kā transudāts no maksts gļotādas epitēlija, kā arī seksuāla uzbudinājuma laikā no zemāk esošajiem Bartolīni dziedzeriem. Pašā maksts gļotādā dziedzeru nav. Ir nepieciešams samērā maz sekrēta, lai maksts būtu mitra.

Kādreiz tika uzskatīts, ka maksts lubrikāciju nodrošina Bartolīni dziedzeri, taču tika secināts, ka tie sekretē tikai pāris pilienus sekrēta. ^[6]Tādēļ uzskata, ka galvenais avots maksts sekrētam ir plazmas filtrāts no maksts sieniņām, ko sauc par maksts transudātu. ^[7]^[6]

Savukārt dzemdes kakla gļotu dziedzeri pirms un arī ovulācijas laikā sekretē dažādas gļotas, kas nodrošina bāzisku un auglīgu vidu, kas veicina spermatozoīdu izdzīvošanu. ^[8]Sievietes vecumam pieaugot, maksts sekrēta daudzums samazinās.

Maksts fizioloģija

Makstī ir skāba vide, kas aizsargā to no infekcijām un mikroorganismiem. Līdz menstruāciju sākumam pH līmenis ir aptuveni 7,^[9] bet pēc tam no 4 līdz 4,5. Pēc menopauzes pH līmenis atkal palielinās līdz 6.^[9] Maksts mitrumu nodrošina gļotādas mitrums, kas rodas filtrācijas rezultātā no sienas asinsvadiem, kā arī dzemdes kakla sekrēts. Caur maksti no ķermeņa izplūst menstruālais šķidrums, kas izdalās menstruāciju laikā.

G-punkts

G-punkts jeb Grēfenberga (Gräfenberg) punkts ir neliela daļa no priekšējās maksts sienas, kas atrodas maksts dziļumā 5-6 cm attālumā no kaunuma kaula un urīnizvadkanāla. Tiek uzskatīts, ka, stimulējot G-punktu, pastiprinās orgasms.

Atsauces

↑ «Dzimumorgānu uzbūve un funkcijas» (latviski). www.liis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-20. Skatīts: 2011-07-29.
↑ «Maksts» (latviski). Populārā Medicīnas enciklopēdija. Skatīts: 2011-07-29.
↑ Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
↑ Ross, Michael. Histology a text and atlas (5th ed.). Wojciech Pawlina. p. 617
↑ Medicīniskā histoloģija. Jurijs Markovs. ISBN 978-9984-716-76-3 Izdevniecība J. T. Group, Gads 2008, lappuses 212
↑ ^6,0 ^6,1 Sloane, Ethel (2002). Biology of Women. Cengage Learning. pp. 32, 41–42. ISBN 0-7668-1142-5.
↑ Bourcier, A.; McGuire, Edward J.; Abrams, Paul (2004). Pelvic Floor Disorders. Elsevier Health Sciences. p. 20. ISBN 0-7216-9194-3.
↑ Michael Cummings (2006). Human Heredity: Principles and Issues, Updated Edition. Cengage Learning. pp. 153–154. ISBN 0495113085.
↑ ^9,0 ^9,1 «Bakteriālā vaginoze» (latviski). iAptieka. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2011-08-30.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: maksts

«The Vagina» (angliski). Human Anatomy.
«Vagina» (angliski). U.S. National Library of Medicine.

[liis-1] «Dzimumorgānu uzbūve un funkcijas» (latviski). www.liis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-20. Skatīts: 2011-07-29.

[PME-2] «Maksts» (latviski). Populārā Medicīnas enciklopēdija. Skatīts: 2011-07-29.

[3] Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.

[4] Ross, Michael. Histology a text and atlas (5th ed.). Wojciech Pawlina. p. 617

[5] Medicīniskā histoloģija. Jurijs Markovs. ISBN 978-9984-716-76-3 Izdevniecība J. T. Group, Gads 2008, lappuses 212

[:0-6] 6,0 ^6,1 Sloane, Ethel (2002). Biology of Women. Cengage Learning. pp. 32, 41–42. ISBN 0-7668-1142-5.

[7] Bourcier, A.; McGuire, Edward J.; Abrams, Paul (2004). Pelvic Floor Disorders. Elsevier Health Sciences. p. 20. ISBN 0-7216-9194-3.

[8] Michael Cummings (2006). Human Heredity: Principles and Issues, Updated Edition. Cengage Learning. pp. 153–154. ISBN 0495113085.

[iAptieka-9] 9,0 ^9,1 «Bakteriālā vaginoze» (latviski). iAptieka. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2011-08-30.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]