Valsts (sabiedrības attīstības stadija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Valsts ir pēdējā sabiedrības attīstības stadija E. Sērvisa izstrādātajā sociālās attīstības modelī.

Definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pats E. Sērviss par valsti uzskata sociālo organizāciju ar augstu birokrātiju un sociālās stratifikācijas līmeni. Par agrās valsts pazīmēm varētu uzskatīt:

  • ekonomiku, kas balstās uz intensīvu zemkopību un bieži arī uz tirgus izveidošanos;
  • relatīvu biezu iedzīvotāju blīvumu;
  • dažus plašus tirdzniecības ceļus kā iekšienē, tā ārienē;
  • bieži ar spēcīgu militāru organizāciju, kas kontrolē populāciju un/ vai īpaši pakļautu iedzīvotāju slāni — vergiem;
  • līderi, kas manto varu vai tiek ievēlēts;
  • dažreiz līderim ir arī garīgi pienākumi vai pārdabiskas spējas.

Protams, ir daudz dažādu teoriju, kā identificējamas agrās valsts sabiedrības. Tā 1978. g. H. Klaissens izvirzīja 51 pazīmi, kuras var klasificēt septiņās grupās: pietiekams iedzīvotāju skaits, kas nodrošina sociālo stratifikāciju un specializāciju; piederību valstij nosaka piedzimšana vai dzīvošana tās teritorijā; pārvalde ir centralizēta; valstij ir neatkarība vismaz de facto; ir vismaz trīs kārtas; ražošana nodrošina regulāru virsproduktu; pastāv kolektīva ideoloģija. Par agrās valsts pazīmi var uzskatīt arī skaidri samanāmu varas piramīdu — spicē ir valdnieks, skaitliski mazāko augšgalu sastāda aristokrātija, jau nedaudz plašāks ir birokrātu, tirgoņu, karavīru un amatnieku slānis, bet vislielākais ir vienkāršās tautas — zemnieku — slānis, kuram reizēm pieskaita arī vergus. Turklāt varas daudzums, t.i. spēja to realizēt, ir apgriezti proporcionāla iedzīvotāju slāņa skaitliskajam lielumam.

Izcelšanās teorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv vairāks teorijas par valsts izcelšanos. Viena no tām hidrauliskā teorija, kuru 1957. g. izvirzīja K. Vitfogels , — agrās valstis attīstījās, jo tika izgudrotas irigācijas sistēmas.

Otrā ir piespiedu teorija, kuru 1970. g. piedāvāja R. Karinero, — agrās valstis izveidojas, jo izcēlās kari, un uzvarētāji tādos karos nodibināja savs varas struktūras.

Trešā ir šķiru teorija, kas balstās uz K. Marksa un F. Engelsa teorijām, — valsts radās šķiru cīņā, un valsts varu uzturēja valdošā kārta izplatot mītu, ka valsts nepieciešama, lai uzturētu kārību.

Ceturtā ir sabiedriskā līguma teorija, kas balstās uz T. Hobsa, J. Loka, Ž. Ž. Russo 18. -19. gs. filozofijas. Pamatideja ir tāda, ka cilvēki piekrita atdot daļu savas brīvības, lai pretī saņemtu drošību.

Piektā ir brīvprātības teorija, ko 1936. g. piedāvāja G. Čailds. Zemkopība atļāva dažiem specializēties kāda amatniecības nozarē, kas atkal atļāva dažiem uzsākt īpaši intensīvas tirgus attiecības un sabiedrība vienojās, lai saturētu kopā atšķirīgās grupas.

Sestā ir E. Gidensa teoriju par sadarbību un informācijas pārņemšanu no citām vietām.

Bet šobrīd vispārpieņemtākā šķiet ir daudzu iemeslu teorija, ko pirmo reizi piedāvāja 1960. g. R. Adams, ka tikai apvienojot visas minētās teorijas vienā iemeslu kompleksā, varēja izcelties agrās valstis.