Veronika Tenča-Goldmane
| |||||||||||
| |||||||||||
Veronika Tenča-Goldmane, īst. v. Veronika Tenča-Straujā (dzimusi 1928. gada 7. jūnijā Maltas pagastā, mirusi 2019. gada 11. janvārī Kuldīgas novadā) bija latgaliešu rakstniece. Publicējusies literārajā almanahā „Olūts”, žurnālā „Katoļu Dzeive”, kultūrvēsturiskajā un literārajā gadagrāmatā „Tāvu zemes kalendars". Zināmākais darbs "Pastareite" (1999).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimusi 1928. gada 7. jūnijā Maltas pagasta Kazupes apgaitas mežsarga Jāzepa Tenča septiņu bērnu ģimenē. Mācījās Zosnas pamatskolā un Maltas vidusskolā.[1]
Latvijas okupācijas laikā darbojās nacionālo partizānu grupā "Maltas lūši" kā sakarniece.[2] Pirms vidusskolas eksāmeniem 1948. gada 22. maijā V. Tenču arestēja,[1] Rēzeknes cietumā viņa pavadīja 10 mēnešus, pēc tam tika izsūtīta uz Noriļskas soda nometni. Latvijā atgriezās 1957. gada 7. janvārī ar divus mēnešus vecu meitu Ināru.[1]
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā dzīvoja meitas ģimenē Kuldīgas novada Snēpeles pagasta "Lakstīgalās". 1999. gadā publicēja savas atmiņas "Autobiografisks stōsts" par padomju laika nometnēs un izsūtījumā pārdzīvoto. Mirusi 2019. gada 11. janvārī un apbedīta Snēpeles Centra kapos.[1]
Daiļrade
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Veronika Tenča-Straujā 1999. gadā literārajā almanahā "Olūts" publicēja savas atmiņas "Autobiografisks stōsts" par padomju laika nometnēs un izsūtījumā pārdzīvoto. Drīz vien sekoja poēma prozā "Pastareite" (1999), tā ir autobiogrāfiskā grāmata, kas stāsta par mazas meitenes Agneses bērnību.
Literatūrzinātniece Ilona Salceviča viņu raksturoja kā talantīgu stāstītāju ar varbūt ne visai izkoptām, taču Dieva dotām literārām spējām:
Tieši tēlojamā materiāla iespaidīgums arī ir tas, kas nodrošina lasītāja neatslābstošo interesi par rakstīto. Jau beletrizētākas un romantizētākas ir šīs pašas autores bērnības atmiņas, izdotas grāmatā Pastareite (1999) ar V. Tenčas-Goldmanes vārdu − impresionistiskas, vieglas, patīkamas skicītes, uzrakstītas ar labu literāru veiksmi. Grāmata atgādina latviešu lasītājam tik pazīstamās, daudzu rakstnieku uzburtās bērnības atmiņu ainas ar to personāžiem − tēvu, māti, vecomāti (bebeņu), krustmāti, tēvabrāli, apkārt staigājošiem vai braukājošiem žīdiņiem − tirgotājiem, suņiem, kaķiem, lauku sētu ar tās iedzīvotājiem un lopiņiem. (Ilona Salceviča)[3]
Grāmata „Vējos izkaisītie” ir latgalietes Veronikas Tenča-Goldmanes patiess, dokumentāli māksliniecisks stāsts par patriotismu, par Kazupes mežsarga dzimtas likteni no senākiem laikiem līdz atmodas sākumam. Kā arī par dzīvi Ulmaņlaikos, divās okupācijās un iesaistīšanos pretošanās kustībā, kļūstot par nacionālo partizānu „Maltas lūši” sakarnieci. Grāmata ir dziļas mīlestības apliecinājums Latgalei un Latvijai.[4]
V. Tenča-Goldmane rakstījusi arī dzeju.
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Veronika Tenča-Goldmane. Pastareite. - Viļāni: "Katōļu Dzeives" biblioteka, 1999. - 174 lpp. OCLC
Veronika Tenča-Goldmane. "Vējos izkaisītie" : vēsturisks stāsts par Latgales novada ļaužu dzīvi 20. gadu simtā. - Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2018. - 255 lpp. OCLC
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «In memoriam Veronika Tenča-Goldmane». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-12-20. Skatīts: 20.12.2019.
- ↑ «Maltā iesvētī pieminekli, atklāj grāmatu un godina dzimtas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 26.12.2019. Skatīts: 20.12.2019.
- ↑ «Ilona Salceviča. Mūsdienu latgaliešu rakstniecība. Jaunā Gaita Nr. 231, 232, 233 2002-2003». Skatīts: 20.12.2019.
- ↑ «Latvijas jaunākās grāmatas» Latviešu literatūra. Tenča-Goldmane, Veronika. Vējos izkaisītie. Nr. 22. Rīga. 16.-30. novembris. 12. lpp.
|