Vertigo

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Alfreda Hičkoka filmu. Par neiroloģiskiem traucējumiem (latīņu: vertigo) skatīt rakstu reibonis.
Vertigo
Vertigomovie restoration.jpg
Režisors Alfreds Hičkoks
Galvenajās
lomās
Izplatītājs
Izdošana
  • 1958. gada 9. maijs
Ilgums 128 minūtes
Valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Valoda angļu
Budžets 2,479 miljoni US$
Kopējie ienākumi 14 miljoni US$ (ASV)[1]
IMDb profils

Vertigo ir 1958. gada ASV psiholoģiskā trillera filma, kuras režisors ir Alfreds Hičkoks. Filma balstīta uz 1954. gada romānu D'entre les morts.

Filma ir stāsts par bijušo policijas detektīvu Džonu "Skotiju" Fērgusonu, kuru paziņa nolīgst kā privātdetektīvu, lai izsekotu viņa sievu, kuras uzvedība kļuvusi dīvaina. Tajā galvenās lomas atveido Džeimss Stjuarts, Kima Novāka un Bārbara Bel Gedsa.

Filma sākotnēji neguva kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās tā tiek uzskatīta par klasisku Hičkoka darbu. 2012. gadā tā nomainīja filmu "Pilsonis Keins" Britu kinoinstitūta Sight & Sound kritiķu aptaujā kā visu laiku labākā filma.[2] Tāpat tā bieži parādās starp labākajām filmām Amerikas Kinoinstitūta sarakstos.[3] 1989. gadā Vertigo kļuva par vienu no pirmajām 25 filmām, kas tika iekļautas Kongresa bibliotēkas Nacionālajā kino reģistrā kā "kulturāli, vēsturiski vai estētiski nozīmīga filma".[4]

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vajāšanas uz jumta, no kura nokrītot bojā iet policists, Sanfrancisko detektīvs Džons "Skotijs" Fērgusons aiziet pensijā, jo baidās no augstuma un reiboņa. Skotijs cenšas pārvarēt savas bailes, taču viņa bijusī līgava, apakšveļas dizainere Mārdžorija Vuda saka, ka vēl viens smags emocionālais satricinājums var būt vienīgās zāles.

Geivins Elsters, paziņa no koledžas, lūdz Skotiju izsekot viņa sievu Madelēnu, apgalvojot, ka viņa pēdējā laikā dīvaini uzvedās un viņas emocionālais stāvoklis ir nestabils. Skotijs negribīgi piekrīt un izseko Madelēnu līdz floristam, kur viņa nopērk pušķi, līdz baznīcai Mission San Francisco de Asís un Karlotas Valdesas kapavietai un līdz muzejam, kur viņa vēro gleznu Portrait of Carlotta. Viņš novēro viņu ieejam viesnīcā, bet vēlāk atklāj, ka viņa tur vairs nav.

Madelēna pie Zelta vārtu tilta, pirms viņa ielec līcī

Vietējais vēsturnieks skaidro, ka Karlota Valdesa izdarījusi pašnāvību: viņa bijusi bagāta precēta vīrieša mīļākā un dzemdējusi viņa bērnu. Vīrietis paturēja bērnu un pameta Karlotu novārtā. Geivins atklāj, ka Karlota ir Madelēnas vecvecmāmiņa, lai gan Madelēna par to neko nezin. Skotijs seko Madelēnai līdz Zelta vārtu tiltam, kur viņa ielec līcī, bet viņš viņu izglābj.

Nākamajā dienā Madelēna piestāj, lai nodotu Skotijam pateicības vēstuli. Viņi nolemj pavadīt dienu kopā. Nākamajā dienā Madlēna apciemo Skotiju un izstāsta par savu murgu. Skotijs murga vietu identificē kā Mission San Juan Bautista, Karlotas bērnības māju. Viņš viņu ved uz turieni, un viņi viens otram atzīstās mīlestībā. Madlēna pēkšņi ieskrien baznīcā un uzskrien zvanu tornī. Skotijs, kuru uz kāpnēm aptur viņa akrofobija, redz Madelēnu, krītot no torņa un mirstot.

Nāve tiek pasludināta par pašnāvību. Geivins nevaino Skotiju, bet Skotijs salūzt, ieslīgst klīniskajā depresijā un, gandrīz katatonisks, tiek nosūtīts uz sanatoriju. Pēc iznākšanas no sanatorijas Skotijs bieži dodas uz Madelēnas apmeklētajām vietām, bieži iedomājoties, ka viņu redz. Kādu dienu viņš uz ielas pamana sievieti, kura viņam atgādina Madlēnu, neskatoties uz viņas atšķirīgo izskatu. Skotijs seko viņai uz viņas viesnīcas numuru, kur viņa sevi identificē kā Džūdiju Bārtoni no Kanzasas.

Viņi sāk satikties, bet Skotijs joprojām ir apsēsts ar Madelēnu. Viņš lūdz Džūdiju pārģērbties un nokrāsot matus, lai atgādinātu Madlēnu. Pēc tam, kad Džūdija ir izpildījusi prasības, cerot, ka viņi beidzot būs kopā, viņš pamana viņu valkājam Karlotas gleznā attēloto kaklarotu. Skotijs atskārš patiesību un kopā ar Džūdiju dodas atpakaļ uz Mission San Juan Bautista.

Tur viņš atzīst, ka tagad saprot, ka "Madelēna" un Džūdija ir viena un tā pati persona un ka Džūdija bija Geivina mīļākā, pirms tika pamesta. Skotijs sasniedz baznīcas torņa virsotni, beidzot uzvarot savu akrofobiju. Viņa atzīstas, ka Geivins viņai samaksājis, lai uzdotos par "apsēsto" Madelēnu, lai palīdzētu nogalināt viņa īsto sievu, kas bija ļoti līdzīga Džūdijai. Džūdija lūdz Skotiju piedot, jo viņa viņu mīl. Viņi apskaujas, bet ēnaina figūra — mūķene, kas pēta troksni — pārsteidz Džūdiju, kura nejauši pakrīt un nositas. Skotijs, izārstēts no bailēm no augstuma, stāv uz dzegas, kamēr mūķene zvana baznīcas zvanu.

Lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alfreds Hičkoks parādās sev ierastā epizodiskā lomā, ejot pa ielu pelēkā uzvalkā un nesot trompetes futrāli.

Tēmas un interpretācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā filmas galvenā tēma tiek minēta psiholoģiskā apsēstība, īpaši koncentrējoties uz Skotija apsēstību ar sievietēm. Čārlzs Bārs, savā grāmatā min, ka "Šis stāsts par vīrieti, kuram rodas apsēstība ar noslēpumainu sievietes tēlu, ir tas, kas piesaistīja Hičkoku izpētīt to īpaši dziļi."[5]

Darbs pie filmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kima Novāka kā "Madelēna"

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas scenārijs ir balstīts uz franču romānu D'entre les morts, ko sarakstīja Pjērs Bulo un Tomass Narsejaks. Hičkoks mēģināja iegādāties tiesības uz to pašu autoru iepriekšējo romānu Celle qui n'était plus, taču viņam tas neizdevās, un tā vietā to režisēja Anrī Žoržs Kluzo kā "Velnišķās" (Les Diaboliques).[6] Lai gan Fransuā Trifo reiz minēja, ka D'entre les morts rakstnieki ir īpaši uzrakstījuši to Hičkokam, Narsejaks to noliedza.[7][8] Tomēr Hičkoka interese par romānu nozīmēja, ka Paramount Pictures jau 1954. gadā pasūtīja D'entre les morts kopsavilkumu, vēl pirms to izdeva angļu valodā.

Aktieru izvēle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Verai Mailzai, kurai bija personisks līgums ar Hičkoku un kura iepriekš bija piedalījusies gan viņa televīzijas šovā, gan filmā "Nepareizais vīrs" (The Wrong Man), sākotnēji bija paredzēts spēlēt Madelēnu. Viņa veidoja arī modeli filmā redzamās gleznas agrīnai versijai. Pēc filmēšanas aizkavēšanās, tostarp Hičkoka saslimšanas, Mailza palika stāvoklī, un tādējādi vajadzēja meklēt jaunu aktrisi. Režisors galvenajai lomai izvēlējās Kimu Novāku. Līdz brīdim, kad Novāku bija aizkavējušais iepriekšējās filmas saistības un atvaļinājums, ko solīja Columbia Pictures, Mailza bija dzemdējusi un varēja piedalīties filmā. Tomēr Hičkoks izvēlējās turpināt ar Novāku. Columbia Pictures piekrita aizdot Novāku Paramount Pictures ar nosacījumu, ja Džeimss Stjuarts piekristu ar Novāku spēlēt kopā filmā Bell, Book and Candle (1958).

Filmēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vertigo filmēšana sākās 1957. gada decembrī.[9] Sākotnējais filmas nosaukums bija From Among the Dead (franču valodas D'entre les morts tiešs tulkojums). Filmā izmantoti plašas Sanfrancisko līča apkārtnes ainas. Mūsdienās filmēšanas vietas Sanfrancisko ir populāras tūrisma vietas.

Izlaišana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džeimss Stjuarts Skotija lomā

Filmas Vertigo pirmizrāde notika Sanfrancisko 1958. gada 9. maijā.[9] Filma sākotnēji nopelnīja 3,2 miljonus ASV dolāru pie 2,5 miljonu budžeta, kas ir ievērojami mazāk nekā citas Hičkoka filmas.[9]

1983. gada oktobrī "Logs uz sētu" un Vertigo bija pirmās divas filmas, kuras atkārtoti izdeva Universal Pictures, pēc tam, kad studija ieguva tiesības uz tām.[10]

Kritiķu vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējais vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji filma saņēma atšķirīgus kritiķu vērtējumus. Variety rakstīja, ka tā parāda Hičkoka "meistarību", taču uzskatīja, ka filma bija "pārāk gara un lēna, kas patiesībā ir tikai psiholoģiskas slepkavības noslēpums".[11] Arī Filips Šeiers no Los Angeles Times uzteica ainavas, bet uzsvēra, ka sižets bija "pārāk ilgs" un viņš juta, ka tas "ieplūst detaļu labirintā".[9] No otras puses Los Angeles Examiner filma patika, uzteicot "spriedzi, darbību, romantiku, šarmu, kā arī trako un neparastu mīlas stāstu".[9] Pozitīvas recenzijas publicēja arī The New York Times, The Washington Post un The New Yorker.

Papildu iemesli neviennozīmīgai reakcijai sākotnēji bija tādi, ka Hičkoka fani nebija apmierināti ar viņa aiziešanu no agrāko filmu romantiskā trillera lauciņa un ka noslēpums tika atrisināts, kad filmai atlikusi viena trešdaļa.[12] Filma nepatika Orsonam Velsam, kurš uzsvēra, ka tā pat ir vēl sliktāka nekā "Logs uz sētu", kas viņam arī nepatika.[13] Intervijā ar Fransuā Trifo, Hičkoks teica ka Vertigo ir viņa visiecienītākā filma, ar dažām atrunām.[7] Hičkoks filmas neveiksmē vainoja 49 gadus veco Stjuartu, kurš izskatījās pārāk vecs, lai mīlestība pret 24 gadus veco Kimu Novāku būtu pārliecinoša.[14]

Filma tika nominēta divām Amerikas Kinoakadēmijas balvām kategorijās "Labākais mākslinieka darbs" un "Labākā skaņa".

Pārvērtēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laika gaitā filma reputācija ir augusi. Kopš 1952. gada ik pēc 10 gadiem Britu kinoinstitūta žurnāls Sight & Sound ir licis vadošajiem kinokritiķiem sastādīt 10 visu laiku izcilāko filmu sarakstu.[15] 1962. un 1972. gadā filma neiekļuva 10 labāko filmu sarakstā. Tikai 1982. gadā Vertigo tur iekļuva, sākotnēji 7. vietā.[16] 1992. gadā filma nokļuva jau 4. vietā,[17] 2002. gadā 2. vietā. 2012. gadā Žurnāla Sight & Sound 50 visu laiku labāko filmu kritiķu sarakstā filma ierindojās jau 1. vietā, apsteidzot filmu "Pilsonis Keins", savukārt režisoru sarakstā tā ierindojās 7. vietā.[18] 1998. gadā žurnāls Time Out to nosauca par 5. visu laiku labāko filmu. 2005. gadā britu žurnāla Total Film grāmata "100 visu laiku labākās filmas", Vertigo ierindojās otrajā vietā. 2008. gadā ietekmīgais franču kino žurnāls Cahiers du cinéma to nosauca par 8. visu laiku labāko filmu.[19] 2010. gadā The Guardian to nodēvēja par 3. visu laiku labāko kriminālfilmu.[20] BBC to ierindoja "100 labāko amerikāņu filmu" saraksta 3. vietā.[21]

Tīmekļa vietnē Rotten Tomatoes filmai ir 93% vērtējums.[22] AFI 100 gadi... 100 filmu sarakstā tā ierindojās 61. vietā, savukārt atjaunotajā sarakstā jau 9. vietā. AFI to nodēvēja arī par visu laiku labāko mistērijas filmu.

Režisors Mārtins Skorsēze Vertigo ir nosaucis par vienu no savām mīļākajām filmām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Alex Ben Block, Lucy Autrey Wilson (redaktori). George Lucas's Blockbusting: A Decade-By-Decade Survey of Timeless Movies Including Untold Secrets of Their Financial and Cultural Success. HarperCollins, 2010. 400. lpp. ISBN 9780061778896.
  2. ↑ «Vertigo is named 'greatest film of all time'». BBC News. 2012. gada 2. augusts. Skatīts: 2012-08-18.
  3. ↑ «AFI's 10 Top 10». American Film Institute. Skatīts: 2012-02-21.
  4. ↑ «Complete National Film Registry Listing | Film Registry | National Film Preservation Board | Programs | Library of Congress». Library of Congress, Washington, D.C. 20540 USA. Skatīts: 2022-10-21.
  5. ↑ Charles Barr. Vertigo. London : BFI, 2002. ISBN 978-0-85170-918-5.
  6. ↑ The Associated Press. «Thomas Narcejac, 89, Author of Crime Novels». The New York Times (en-US), 1998-07-05. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2022-10-22.
  7. ↑ 7,0 7,1 François Truffaut, Alfred Hitchcock. Hitchcock. New York : Simon and Schuster, 1985. OCLC 273102.
  8. ↑ Dan Jones. The Dime Novel and the Master of Suspense: The Adaptation of D'Entre Les Morts Into Vertigo. Saint Paul, Minn. : University of St. Thomas, 2002.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 Dan Auiler. Vertigo: The Making of a Hitchcock Classic. Macmillan, 2000. ISBN 978-0-312-26409-3.
  10. ↑ «The Plot to Restore 'Vertigo'». Los Angeles Times (en-US). 1993-05-09. Skatīts: 2022-10-22.
  11. ↑ Variety. Variety (May 1958). Variety Inc., 1958-05.
  12. ↑ Sterritt, David (2008). "At 50, Hitchcock's Timeless 'Vertigo' Still Offers a Dizzying Array of Gifts". The Chronicle of Higher Education.
  13. ↑ Henry Jaglom. My Lunches with Orson: Conversations between Henry Jaglom and Orson Welles. Metropolitan Books, 2013.
  14. ↑ Marc Eliot. Jimmy Stewart: a biography. Harmony Books, 2006. ISBN 978-1-4000-5221-9.
  15. ↑ «BFI | Sight & Sound | Top Ten Poll 2002 - Critics’ top ten films of all time». old.bfi.org.uk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-15. Skatīts: 2022-10-22.
  16. ↑ «BFI | Sight & Sound | Top ten | Archive». old.bfi.org.uk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-17. Skatīts: 2022-10-22.
  17. ↑ «BFI | Sight & Sound | Top ten | Archive». old.bfi.org.uk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-18. Skatīts: 2022-10-22.
  18. ↑ «The 100 Greatest Films of All Time». BFI (angļu). Skatīts: 2022-10-22.
  19. ↑ «Cahiers du cinéma’s 100 Greatest Films». FILMdetail (en-GB). 2008-11-23. Skatīts: 2022-10-22.
  20. ↑ «Vertigo best crime film of all time». the Guardian (angļu). 2010-10-17. Skatīts: 2022-10-22.
  21. ↑ «The 100 greatest American films». www.bbc.com (angļu). Skatīts: 2022-10-22.
  22. ↑ «Vertigo». Rotten Tomatoes. Skatīts: 22.10.2022.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gadi
1930. gadi
1940. gadi
1950. gadi
1960. gadi
1970. gadi
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vertigo&oldid=3728367"