Psiho

Vikipēdijas lapa
"Psiho"
Psycho (1960) theatrical poster (retouched).jpg
Oriģinālais
nosaukums		 Psycho
Režisors Alfreds Hičkoks
Producents Alfreds Hičkoks
Scenārija autors Džozefs Stefāno
Galvenajās
lomās
Mūzika Bernards Hermanns
Studija Shamley Productions
Izplatītājs
Izdošana
  • 1960. gada 16. jūnijs
Ilgums 109 minūtes
Valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Valoda angļu
Budžets 806 947 US$
Kopējie ienākumi 50 miljoni US$
IMDb profils

"Psiho" (angļu: Psycho) ir 1960. gada ASV psiholoģiska šausmu trillera filma, kuras režisors ir Alfreds Hičkoks.

Filma ir par sekretāres Merionas Kreinas, kas nozagusi savam darba devējam 40 tūkstošus dolāru un tiek nogalināta viesnīcā, un viesnīcas īpašnieka Normana Beitsa satikšanos un notikumiem pēc tam. Filma sākotnēji neguva kritiķu atzinību, taču pēc komerciāli veiksmīgās filmas izrādīšanas kinoteātros kritiķi filmu novērtēja atzinīgi. Filma nominēta četrām Amerikas Kinoakadēmijas balvām. Filmā galvenās lomas atveido Entonijs Pērkinss, Dženeta Lī, Vera Mailsa, Džons Gevins, Mārtins Bolsams un Džons Makintairs.

Mūsdienās "Psiho" tiek uzskatīta par vienu no Hičkoka labākajām filmām.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzmanību! Turpmākajā tekstā var tikt atklātas nozīmīgas detaļas par filmas saturu!

Piektdienas pēcpusdienas tikšanās laikā Fīniksas viesnīcā nekustamā īpašuma sekretāre Meriona Kreina un viņas draugs Sems Lūmiss apspriež savu nespēju apprecēties Sema parādu dēļ. Meriona atgriežas darbā un nozog 40 tūkstošus ASV dolāru, kas viņai uzticēts kā depozīts, un dodas uz Sema māju Kalifornijā. Pa ceļam viņa steigā pārdod savu auto, izraisot aizdomas gan automašīnu tirgotājos, gan policistiem.

Meriona pa nakti paliek Beitsa motelī un paslēpj nozagto naudu avīzē. Īpašnieks Normans Beitss iznāk no lielas mājas blakus motelim, piereģistrē Merionu un uzaicina viņu kopā pavakariņot. Pēc tam, kad Normans atgriežas savā mājā, Meriona nejauši noklausās Normanu strīdamies ar māti par viņas klātbūtni. Sarunā ar Merionu, Normans stāsta par savu taksidermista hobiju, kā arī par savas mātes garīgām slimībām. Meriona nolemj no rīta braukt atpakaļ uz Fīniksu un atdod nozagto naudu. Pirms iešanas gulēt, Meriona nolemj ieiet dušā. Viņai esot dušā, parādās ēnaina figūra kleitā, kas viņu sadur līdz nāvei. Drīz pēc tam Normans uzkopj slepkavības vietu, ieliekot Merionas līķi, mantas un paslēpto skaidru naudu viņas automašīnā un nogremdējot to purvā.

Merionas māsa Lila pēc nedēļas ierodas pie Sema, pastāsta viņam par zādzību un pieprasa uzzināt viņas atrašanās vietu. Viņš noliedz, ka zinātu kaut ko par pazušanu. Pie viņiem vēršas privātdetektīvs Arbogasts, sakot, ka viņš ir nolīgts, lai atgūtu nozagto naudu. Arbogasts apstājas pie Beitsa moteļa un iztaujā Normanu, kura nervozā uzvedība un nekonsekventās atbildes rada viņā aizdomas. Viņš pārbauda viesu reģistru un pēc viņas rokraksta atklāj, ka Meriona motelī pavadījusi nakti. Kad Arbogasts uzzina, ka Mariona ir runājusi ar Normana māti, Arbogasts lūdz runāt ar viņu, bet Normans atsakās. Argobasts informē Lilu un Semu par jaunumiem un sola viņus satikt pēc stundas. Pēc tam, kad viņš ieiet Beitsa mājā, lai meklētu Normana māti, ēnainā figūra iznirst no guļamistabas un sadur viņu līdz nāvei.

Kad Sems un Lila nevar sazināties ar Argobastu, viņi dodas uz Beitsa moteli. Sems mājā ierauga figūru, kas līdzinās Normana mātei. Lila un Sems brīdina vietējo šerifu, kas paziņo, ka Normana māte pirms desmit gadiem izdarīja pašnāvību. Pārliecināti, ka ar Arbogastu kaut kas noticis, Lila un Sems brauc uz moteli, kur piereģistrējas kā precēts pāris. Sems novērš Normana uzmanību birojā, kamēr Lila iekļūst mājā. Aizdomīgais Normans kļūst satraukts un sitot apdullina Semu līdz bezsamaņai. Mājas pagrabā Lila atrod mātes mumificēto ķermeni. Viņa kliedz, un Normans, ģērbies sieviešu drēbēs un parūkā, ieiet pagrabā un mēģina viņu nodurt. Parādās Sems uz Lilu izglābj.

Policijas iecirknī psihiatrs skaidro, ka Normans pirms desmit gadiem greizsirdības dēļ nogalinājis savu māti un viņas mīļāko. Vajājot vainas apziņai, Normans mumificēja savas mātes līķi un sāka izturēties pret to tā, it kā viņa vēl būtu dzīva. Pamazām viņu pārņēma mātes personība, īpaši tad, kad parādās skaistas meitenes. Pirms Marionas un Arbogasta viņš nogalināja vēl divas pazudušas jaunas sievietes. Psihiatrs secina, ka māte tagad ir dominējošā Normana personība. Filma beidzas ar Normana iekšējo monologu, viņa mātes balsī.

Entonijs Pērkinss saņēma plašu kritiķu atzinību

Lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbs pie filmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Psiho" filmēšanas vieta, kas pašlaik atrodas Universal Pictures izklaides parkā

"Psiho" balstīta uz Roberta Bloha 1959. gada romānu ar tādu pašu nosaukumu.[1] Pegija Robertsone, Hičkoka ilglaicīga asistente, izlasīja grāmatas pozitīvo atsauksmi The New York Times un izlēma parādīt grāmatu saviem darba devējiem, taču Paramount Pictures to jau bija noraidījusi.[1] Hičkoks ieguva tiesības uz grāmatu par 9500 dolāriem un lika Robertsonei izpirkt visas grāmatas kopijas, lai saglabātu pārsteiguma efektu.[1][2] Hičkoks, kurš saskārās ar vairākiem konkurentiem, kas viņu mēģināja atdarināt, meklēja jaunu materiālu, lai atgūtos pēc diviem Paramount pārtrauktiem projektiem.

Paramount atteicās Hičkokam piešķirt ierasto budžetu.[1] Atbildot, Hičkoks piedāvāja ātri un lēti filmēt "Psiho" kā melnbaltu filmu, izmantojot sava seriāla Alfred Hitchcock Presents personālu. Paramount noraidīja šo ideju, apgalvojot, ka viņu studijas ir aizņemtas un nozarē ir lejupslīdē. Hičkoks piedāvāja filmu finansēt no saviem līdzekļiem un filmēt to Universal-International studijā izmantojot savu komandu, ja Paramount to izplatītu. Galu galā filmu apstiprināja.

Merionas Kreinas slepkavības aina dušā ir viena no visu laiku pazīstamākajām kino ainām.[3] Aina sastāv no 78 kameras pozīcijām un 52 izgriezumiem, lai gan tā ilgst tikai 45 sekundes. Lai uzņemtu šo ainu bija nepieciešama nedēļa, kas bija trešdaļa no kopējās filmas uzņemšanas laika.[4]

Filmai mūziku sarakstīja Bernards Hermanns, neskatoties uz to, ka viņš nepiekrita samazinātam honorāram, filmas mazā budžeta dēļ.[5] Pretēji Hičkoka vēlmei izmantot džeza mūziku, Hermanns mazā budžeta dēļ neizmantoja pilnu simfonisku ansambli, bet gan tikai stīgu orķestri.[5] Mūzika kļuva par vienu no nozīmīgākajiem faktoriem filmas popularitātē. Kā atzina Hičkoks, tad "33% no "Psiho" panākumiem ir pateicoties mūzikai".[5] Dušas ainā Hičkoks bija pret mūzikas izmantošanu.[6] Kad Hermans Hičkokam demonstrēja dušas ainas mūziku, režisors apstiprināja tās izmantošanu filmā. Mūsdienās dušas ainas mūzika ir viena no zināmākajām un biedējošākajām filmu mūzikām kino vēsturē.[5][7]

Cenzūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Psiho" bija bezprecedenta gadījums, seksualitātes un vardarbības atainojumā, jau sākot no pirmās ainas, kurā Meriona un Sems atrodas vienā gultā.[8] Tobrīd vēl spēkā esošā Heisa koda standartu dēļ, filmā neprecēti pāri vienā gultā atrasties nedrīkstēja.[9]

Vēl viena problēma radās, attēlojot Normana Beitsa tēlu. Skatītājs nezina par Beitsa pārģērbšanos, līdz filmas beigās tas tiek atklāts tikai Lilas slepkavības mēģinājuma laikā. Filmas beigās Sems jautā, kāpēc Beitss bija tā ģērbies. Policists, nezinot Beitsa šķelto personību, paziņo savu secinājumu, ka Beitss ir transvestīts. Psihiatrs viņu izlabo un paskaidro, ka Beitss uzskata, ka viņš ir viņa paša māte, kad viņš ģērbjas viņas drēbēs.[10]

Saskaņā ar Stīvena Rebello grāmatu Alfred Hitchcock and the Making of Psycho, cenzētāji strīdējās ar Hičkoku, jo viņi uzskatīja, ka dušas ainā ir redzamas Lī krūtis. Hičkoks, neko neizmainot, pēc vairākām dienām atkārtoti iesniedza ainu apstiprināšanai. Katrs no cenzoriem mainīja savas pozīcijas: tie, kas iepriekš bija redzējuši krūtis, tagad tās neredzēja, un tie, kas nebija redzējuši, tagad redzēja. Viņi apstiprināja filmu pēc tam, kad Hičkoks izņēma no ainas vienu kadru.[2] Cenzori bija neapmierināti arī ar sākuma ainu, tāpēc Hičkoks sacīja, ka, ja viņi ļaus viņam paturēt dušas ainu, viņš filmēšanas laukumā atkārtoti uzņems sākuma ainu kopā ar viņiem. Tā kā cenzori neieradās uz atkārtotu filmēšanu, sākuma aina palika nemainīga.[2]

Vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hičkoks uzstāja, ka filma kinoteātros ir jāredz no paša sākuma, kas tajā laikā bija neierasti

Neparasta filmas izlaišanas laikam bija Hičkoka noteiktā politika neielaist skatītājus kinoteātri filmas vidū. Tā gan nebija orģināla ideja, to 1955. gadā Francijā izmantoja Anrī Žoržs Kluzo filmai "Velnišķās" (Les Diaboliques).[1] Hičkoks uzskatīja, ka cilvēki, kuri teātrī ienāks vēlu un tādējādi neredzēs zvaigznes Dženetas Lī parādīšanos, jutīsies apkrāpti.[2] Sākumā teātra īpašnieki iebilda pret šo ideju, domājot, ka zaudēs biznesu. Taču garās rindas pie kinoteātriem jau kopš pirmās dienas mainīja viņu domas.[2]

Filma sākotnēji saņēma dažādas kritiķu atsauksmes.[2] Neskatoties uz to, "Psiho" nominēja Amerikas Kinoakadēmijas balvai četrās kategorijās "Labākais režisors", "Labākā aktrise otrā plāna lomā" (Lī), "Labākais mākslinieka darbs melnbaltā filmā" un "Labākais operatora darbs melnbaltā filmā".

Mūsdienās to uzskat par vienu no visu laiku labākajām filmām, kā arī par vienu no pirmajām slešera žanra filmām.[11] 1992. gadā filma iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā kino reģistrā kā "kulturāli, vēsturiski vai estētiski nozīmīga filma".[12] 2012. gada Žurnāla Sight & Sound 50 visu laiku labāko filmu kritiķu sarakstā filma ierindojās 35. vietā, savukārt režisoru sarakstā tā ierindojās 48. vietā.[13][14] 2010. gadā The Guardian to nodēvēja par visu laiku labāko šausmu filmu.[15] The Guardian vērtējumā dušas aina atzīta par otru labāko filmu momentu.[16] Mārtins Skorsēze "Psiho" iekļāva savā 11 biedējošāko filmu sarakstā.[17] 2014. gadā žurnāla Rolling Stone lasītāji "Psiho" nosauca par trešo labāko šausmu filmu. 2017. gada Empire lasītāji to nosauca par 53. visu laiku labāko filmu.[18] 2022. gadā Variety "Psiho" nodēvēja par visu laiku labāko filmu.[19]

"Psiho" kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām filmām kino vēsturē un, iespējams, ir pazīstamākā Hičkoka filma.[20][21] Savā romānā Blohs izmantoja neparastu sižeta struktūru: viņš vairākkārt iepazīstināja ar simpātiskajiem varoņiem, pēc tam viņus nogalināja. Tas ietekmēja viņa lasītāja cerības par tradicionālajiem sižetiem, atstājot viņus neziņā. Hičkoks apzinājās šīs pieejas ietekmi uz auditoriju, un izmantoja to savā adaptācijā, pirmā cēliena beigās nogalinot Lī tēlu. Šī drosmīgā sižeta ierīce kopā ar faktu, ka varoni atveidoja filmas lielākais kases vārds, bija šokējošs notikumu pavērsiens 1960. gadā.[22]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Stephen Rebello. Alfred Hitchcock and the Making of Psycho. Marion Boyars, 1990. ISBN 0-7145-3003-4.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Christopher Nickens, Janet Leigh. Psycho: Behind the Scenes of the Classic Thriller. Harmony, 1996. ISBN 0-517-70112-X.
  3. ↑ «The shower scene! Why 45-seconds of Hitchcock's Psycho still haunt us». The Independent (angļu). 2017-09-28. Skatīts: 2023-01-05.
  4. ↑ «10 things you (probably) never knew about the shower scene in Psycho». BFI (angļu). Skatīts: 2023-01-07.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Steven C. Smith. A Heart at Fire's Center; The Life and Music of Bernard Herrmann. Berkeley : University of California Press, 1991. ISBN 0-520-22939-8.
  6. ↑ Christopher Palmer. The Composer in Hollywood. London : Marion Boyars, 1990. ISBN 0714529508.
  7. ↑ «Psycho shower music voted scariest movie theme tune». www.telegraph.co.uk. Skatīts: 2023-01-07.
  8. ↑ «Psycho (1960)». www.filmsite.org. Skatīts: 2023-01-07.
  9. ↑ «Psycho – Classic Hitchcock Horror Turns 50». www.voxy.co.nz (angļu). Skatīts: 2023-01-07.
  10. ↑ Roel van den Oever. Mama's Boy: Momism and Homophobia in Postwar American Culture. Palgrave Macmillan, 2012. ISBN 9781137274052.
  11. ↑ «‘Psycho’: The Proto-Slasher that Brought On a Revolution in Cinema • Cinephilia & Beyond» (en-US). 2020-06-14. Skatīts: 2023-01-07.
  12. ↑ «Complete National Film Registry Listing | Film Registry | National Film Preservation Board | Programs | Library of Congress». Library of Congress, Washington, D.C. 20540 USA. Skatīts: 2023-01-07.
  13. ↑ «Critics’ top 100 | BFI». www2.bfi.org.uk. Skatīts: 2023-01-07.
  14. ↑ «Directors’ 100 Greatest Films of All Time». BFI (angļu). Skatīts: 2023-01-07.
  15. ↑ «Psycho: the best horror film of all time». the Guardian (angļu). 2010-10-22. Skatīts: 2023-01-07.
  16. ↑ Guardian Staff. «The top 10 film moments». the Guardian (angļu), 2000-02-06. Skatīts: 2023-01-07.
  17. ↑ «Martin Scorsese names his scariest films of all time». the Guardian (angļu). 2013-11-12. Skatīts: 2023-01-07.
  18. ↑ «The 100 Best Movies Of All Time». Empire. Skatīts: 2023-01-07.
  19. ↑ Peter Debruge,Owen Gleiberman,Lisa Kennedy,Jessica Kiang,Tomris Laffly,Guy Lodge,Amy Nicholson, Peter Debruge, Owen Gleiberman, Lisa Kennedy, Jessica Kiang, Tomris Laffly, Guy Lodge, Amy Nicholson. «The 100 Greatest Movies of All Time». Variety (en-US), 2022-12-21. Skatīts: 2023-01-07.
  20. ↑ James Travers. «Review of the film Psycho (1960)». frenchfilms.org (angļu), 2008. Skatīts: 2023-01-07.
  21. ↑ «How Alfred Hitchcock's Psycho changed the way movies are made». The New Indian Express. Skatīts: 2023-01-07.
  22. ↑ «Psycho (1960)». www.filmsite.org. Skatīts: 2023-01-07.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gadi
1930. gadi
1940. gadi
1950. gadi
1960. gadi
1970. gadi
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Psiho&oldid=3769595"