Vilhjalmurs Stefansons
| ||||||||||||||||||||
Vilhjalmurs Stefansons (islandiešu: Vilhjálmur Stefánsson; dzimis 1870. gada 3. novembrī, miris 1962. gada 26. augustā) bija islandiešu izcelsmes Kanādas polārpētnieks, etnogrāfs un rakstnieks.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis islandiešu imigrantu ģimenē Jaunās Islandes (Nýja Ísland) kolonijā Vinipega ezera krastā Manitobas provincē Kanādā. 1881. gadā ģimene pārcēlās uz Ziemeļdakotu ASV. 13 gadu vecumā zaudējis tēvu un bija spiests strādāt tuvējās fermās par ganu un zirgu pārdevēju. 1898. gadā ieguva vidējo izglītību un iestājās Dienviddakotas Universitātē, no kuras izslēgts 1902. gadā neilgi pirms absolvēšanas. Nākamajā gadā iestājies Aijovas štata universitātē, ko pēc gada absolvēja, iegūstot bakalaura grādu dabaszinātnēs.
1903. gadā iestājies Hārvarda Universitātes teoloģijas skolā, bet nomācījās tikai gadu. Paralēli teoloģijai apmeklējis bioloģijas un antropoloģijas lekcijas un 1904. gadā pārcēlās uz univeritātes Pībodija arheoloģijas un etnoloģijas muzeju, kļūstot par antropoloģijas fakultātes stipendiātu. 1904. un 1905. gadā vasaras brīvlaikos apmeklējis senču dzimteni Islandi, kur kopā ar citiem studentiem veicis veiksmīgus arheoloģiskos un etnogrāfiskos pētījumus.
Arktiskās ekspedīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1906. gadā Stefansons pieņēma amerikāņu ģeologa Ernesta Lefingvela (Ernest de Koven Leffingwell) uzaicinājumu piedalīties britu—amerikāņu ekspedīcijā uz Boforta jūru. Stefansons bija plānojis pievienoties ekspedīcijai Heršela salā Makenzi upes grīvā. Sasniedzis salu, bet ekspedīcijas kuģi nesagaidījis — tas bija nogrimis pie Fleksmena salas Aļaskas ziemeļu piekrastē — Stefansons nodevās vietējo iedzīvotāju etnogrāfiskajai izpētei. Ziemu Stefansons pavadīja vietējā pie vietējā inuita Ovajuka, apgūstot ziemeļu tautu sadzīves īpatnības. Šajā laikā noformējās Stefansona uzskats par Arktiku kā baltajiem ne tik naidīgu vidi, ja tie ir gatavi pieņemt ziemeļu tautu dzīvesveidu. Pēc atgriešanās mājās 1907. gadā Stefansons publicēja vairākus zinātniskus rakstus par Arktiku dažādos žurnālos.
1908. gadā Stefansons kopā ar studiju biedru zoologu Rūdolfu Andersonu (Rudolph Martin Anderson) ar Amerikas Dabaszinātņu muzeja atbalstu noorganizēja savu ekspedīciju uz Arktikas piekrasti. Viens no ekspedīcijas mērķiem bija apstiprināt vai atspēkot vaļu mednieku leģendas par Viktorijas salā redzētiem eiropeīda izskata iezemiešiem. Līdz 1909. gada rudenim Stefansons ar Andersonu apsekoja plašu Boforta jūras piekrastes apgabalu no Barova raga rietumos līdz Perija ragam austrumos. Pārziemojuši, viņi 1910. gadā atklāja inuitu ciemu, kura iedzīvotāji līdz tam nebija kontaktējuši ar eiropiešiem. 1911. gada aprīlī Stefansons kopā ar inuitu pavadoni šķērsoja Dolfinendjūniona šaurumu līdz Viktorijas salai, kur tiešām sastapa "blondos inuitus" ar diezgan izteiktām eiropeīdām pazīmēm — gaišu ādu un rūsganiem matiem. 1912. gada rudenī ekspedīcija atgriezās Sietlā ar bagātīgu arheoloģisko un etnogrāfisko materiālu kolekciju, ko augsti novērtēja citi zinātnieki.
1913. gadā Stefansons ar Andersonu ar Kanādas valdības atbalstu noorganizēja apjomīgu ekspedīciju uz Boforta jūru, kuras vajadzībām tika nofraktēti trīs kuģi — Karluk (ekspedīcijas ziemeļu partijai), Alaska un Mary Sachs (dienvidu partijai). Stefansons pats vadīja ekspedīcijas ziemeļu partiju, kurai bija paredzēts pētīt apgabalus ziemeļos un rietumos no zināmajām Kanādas Arktikas salām. Jau augusta sākumā, nesasniedzot ekspedīcijas sākumpunktu Heršela salā, Karluk nokļuva ledus gūstā. 20. septembrī, kad kļuva skaidrs, ka kuģis no ledus neatbŗīvosies un nāksies tajā pārziemot, Stefansons ar piecu cilvēku komandu devās ziemeļbriežu medībās uz netālo Kolvilas upes grīvu. Tā kā pēc vētras kuģis bija sācis dreifēt, Stefansona komanda nespēja tajā atgriezties un devās uz Kolinsona ragu, kur pievienojās ekspedīcijas dienvidu partijai ar kuģiem Alaska un Mary Sachs. 1914. gadā martā Stefansons kopā ar vairākiem pavadoņiem suņu pajūgos devās uz ziemeļaustrumiem, sasniedzot Benksa salu, kurā evakuācijas kuģa Mary Sachs bojājumu dēļ nācās pārziemot. 1915. un 1916. gadā Stefansons veica vairākus pārgājienus tālāk uz ziemeļiem un atklāja līdz tam nezināmu salu grupu — Broka salu (atklāta 1915. gada jūnijā), Bordena salu un Makenzi Kinga salu (atklātas 1916. gada pavasarī). 1916. gada 13. jūnijā vēl tālāk ziemeļos Sverdrupa salu grupā tika atklāta Mīena sala. Vēl divas ziemas pārziemojot Arktikā, 1918. gadā Stefansons atgriezās Kanādā. Ekspedīcijas rezultāti, neskatoties uz cilvēku upuriem (ceļā uz Vrangeļa salu bojā gāja 11 cilvēki no Karluk komandas) un ievērojami pārtērētajiem līdzekļiem (iztērēti 560 000 $ plānoto 75 000 vietā), bija nozīmīgi botānikā, ģeoloģijā, ģeogrāfijā, okeanogrāfijā un zooloģijā — tika izpētītas 100 000 kvadrātjūdzes Kanādas Arktikas.[1]
Vrangeļa salas kolonizēšanas mēģinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 1921. līdz 1924. gadam pēc Stefansona iniciatīvas tika mēģināts Kanādas vārdā kolonizēt neapdzīvoto Vrangeļa salu, uz ko pirms tam tiesības bija pieteikušas ASV un Krievija. Pasākums notika ar netiešu Kanādas un Lielbritānijas valdību atbalstu, bet vēlāk izvērtās par avantūru un radīja diplomātisku saspīlējumu starp ASV, Kanādu, Lielbritāniju un PSRS.
1921. gada 15. septembrī salā izsēdās piecu cilvēku grupa, kuras vadītājs bija kanādietis Alans Krofords (Allan Crawford), kā arī trīs amerikāņi Freds Maurers (Fred Maurer; Karluk ekspedīcijas dalībnieks), Lorns Naits (Lorne Knight), Miltons Galls (Milton Galle) un iņupiatu virēja Ada Blekdžeka (Ada Blackjack) no Aļaskas. Kolonistiem bija paredzēts pierādīt Stefansona teoriju, ka eiropieši Arktikā var izdzīvot, racionāli izmantojot vietējos resursus — līdzi tika iedota pārtika tikai sešiem mēnešiem. Veiksmīgi pārziemojuši pirmo ziemu, bet nesagaidījuši pārtikas krājumu papildinājumus (Stefansona sūtītais kuģis Teddy Bear 1922. gada vasarā nespēja sasniegt salu),[2] nākamās ziemas vidū kolonisti sāka izjust pārtikas trūkumu, jo medības nebija tik veiksmīgas, kā bija cerēts. 1923. gada 8. janvārī Naits ar Krofordu devās pēc palīdzības un kontinenta piekrasti, bet pēc divām nedēļām atgriezās, jo Naits smagi saslima ar cingu un nevarēja turpināt ceļu. 28. janvārī pēc palīdzības devās Krofords, Maurers un Galle, bet pazuda bez pēdām. Naits nomira aprīlī.
1923. gada 19. augustā izdzīvojušo Adu Blekdžeku savāca glābšanas kuģis Donaldson, kurš salā atstāja nākamo kolonistu grupu — amerikāni Čārlzu Velsu (Charles Wells) un 12 inuitus, tajā skaitā sievietes un bērnus. Tajā pašā gadā situācijai salā pastiprinātu uzmanību sāka pievērst nesen dibinātās PSRS vadība un 1924. gada 20. jūlijā uz salu tika nosūtīta lielgaballaiva Krasnij Okjabrj. 20. augustā tā piestāja salā, pacēla PSRS karogu un izveda amerikāni un 13 inuitus (viens piedzima salā) uz Vladivostoku. Velss un viens no inuitu bērniem Vladivostokā mira no pneimonijas, bet pārējie tika nogādāti Ķīnas robežpunktā Suņfeihe, lai caur Harbinu nogādātu mājās. Ķīnas varasiestādes sākotnēji kolonistus nepieņēma, jo ASV konsuls paziņoja, ka inuiti nav ASV pilsoņi. Galu galā inuiti tika nogādāti mājās par Amerikas Sarkanā krusta līdzekļiem caur Daliaņu, Kobi un Sietlu līdz Nomai.
Vēlākā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc atgriešanās no Arktikas Stefansons nodarbojās galvenokārt ar dažādu valsts iestāžu un organizāciju konsultēšanu Arktikas jautājumos. Sakarā ar nesaskaņām ar Kanādas valdību par Vrangeļas salas kolonizēšanas mēģinājumu Stefansons pieņēma atpakaļ ASV pilsonību un pārcēlās uz Ņujorku. 1930. gados Stefansons bija aviokompānijas Pan American konsultants transpolāro lidojumu organizēšanā, bet Otrā pasaules kara laikā konsultēja ASV valdību par militārpersonu trenēšanu izdzīvošanai arktiskos apstākļos. 1946. gadā Stefansons par ASV Aizsardzības ministrijas līdzekļiem sāka gatavot apjomīgu "Arktikas enciklopēdiju", bet 1949. gadā finansējuma pārtraukšanas dēļ darbs apstājās.
1953. gadā pēc Stefansona iniciatīvas Dartmutas koledžā tika izveidots Polārās pētniecības kurss, kas 1989. gadā izauga par Polāro pētījumu institūtu (Institute of Arctic Studies). Koledžai Stefansons nodeva arī savu plašo bibliotēku, kurā bija ap 25 000 grāmatu un ap 45 000 brošūru un manuskriptu.
Dzīves laikā Stefansons sarakstīja vairākas grāmatas par saviem ceļojumiem un pētnieciskus darbus par polārpētniecības vēsturi, bet vēlāk sarakstījis arī vairākus uz jauniešiem orientētus populārzinātniskus darbu.
1952. un 1958. gadā Stefansons pārcieta mikroinsultus, bet rešais mikroinsults 1962. gadā viņam bija liktenīgs.
Pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stefansons par savu ieguldījumu Arktikas izpētē saņēmis vairākus apbalvojumus, tajā skaitā ASV Nacionālās ģeogrāfijas biedrības zelta medaļu (1919), britu Karaliskās ģeogrāfijas biedrības zelta medaļu (1921). 1941. gadā Stefansons kļuva par Amerikas Polārās biedrības goda locekli.
Stefansona vārdā nosaukti:
- Stefansona Arktikas institūts Akireiri Islandē,[3]
- Stefansona sala (Stefansson Island) Kanādas Arktikā,
- Stefansona šaurums (Stefansson Sound) Aļaskas piekrastē,
- Stefansona šaurums (Stefansson Strait) Antarktīdas piekrastē,
- Stefansona ezers (Stefansson Lake) Kanādas ziemeļos
- Stefansona līcis (Stefansson Bay) Antarktīdas piekrastē,
- Stefansona ieplaka (Stefansson Basin) Ziemeļu Ledus okeānā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vilhjalmurs Stefansons.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Gísli Pálsson «The legacy of Vilhjalmur Stefansson» — the Stefansson Arctic Institute, 2000.
|