Vrangeļa sala

Vikipēdijas lapa
Vrangeļa sala
остров Врангеля
Умӄиԓир
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala (Čukotkas autonomais apvidus)
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala (Krievija)
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala (Arktika)
Vrangeļa sala
Vrangeļa sala
Ģeogrāfija
Izvietojums Ziemeļu Ledus okeāns
Koordinātas 71°14′N 179°24′W / 71.233°N 179.400°W / 71.233; -179.400Koordinātas: 71°14′N 179°24′W / 71.233°N 179.400°W / 71.233; -179.400
Platība 7670 km²
Augstākais kalns Sovetskaja
1096 m
Administrācija
Karogs: Krievija Krievija
Lielākais ciems Ušakovska
Vrangeļa sala Vikikrātuvē

Vrangeļa sala (krievu: остров Врангеля) vai Umkilira (čukču: Умӄиԓир — ‘balto lāču sala’)[1] ir Krievijai piederoša neapdzīvota sala Ziemeļu Ledus okeānā. Administratīvi ietilpst Čukotkas autonomā apvidus Iultinas rajonā. Nosaukta Ferdinanda Vrangeļa vārdā.[2] Sala atrodas vienlaicīgi Austrumu un Rietumu puslodē, to šķērso 180° meridiāns.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala izvietojusies starp Čukču jūru austrumos un Austrumsibīrijas jūru dienvidos. No kontinenta to šķir 146 km platais Longa šaurums. Sala ir ap 140 km gara un 80 km plata, izstiepta austrumu—rietumu virzienā. Virsma ir kalnaina, salas augstākā virsotne ir Sovetskajas kalns (1096 m vjl). Ir daudz mazu ezeru.[2] Uz salas atrodas meteostacija. Šī ir, iespējams, pēdējā vieta, kur izdzīvojuši mamuti, vienu no pēdējo izdzīvojušo mamutu paliekas, kas atrastas uz salas, tiek datētas ar 4300 gadiem pirms mūsdienām.[3][4]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi 1975. gadā atklātajā seno cilvēku apmetnē Velna gravā salas dienvidu piekrastē liecina, ka tā bijusi periodiski apdzīvota 3400 gadu senā pagātnē.[5] Izrakumos atrastas harpūnas, šķēpu un bultu uzgaļi, jūras dzīvnieku kauli un sadzīves priekšmetu atliekas.[6] Apbedījumi un cilvēku atliekas nav atrastas, tādēļ domājams, ka apmetne izmantota tikai vasarās, kad tajā apmetušies no kontinenta piekrastes laivās atpeldējušie mednieki.[7][8]

1930.—1950. gados salas rietumu piekrastē Fomas (Tomasa) raga apkārtnē uzietas relatīvi nesenu apmetņu paliekas (zemnīca), bet tās vēlākos laikos gājušas zudībā. Atradumi tika datēti ar laika posmu no 16. līdz 18. gadsimtam.[9]

Krievi par salas eksistenci no vietējo čukču un eskimosu nostāstiem zinājuši jau kopš 17. gadsimta vidus. Pirmais kartē tās aptuveno atrašanās vietu ne vēlāk kā 1707. gadā atzīmēja Ivans Ļvovs. Mihails Lomonosovs, 1763. gadā atzīmējot to polāro apgabalu kartē, nodēvēja par Šaubīgo salu (krievu: остров Сомнительный, angļu: Doubtful Island). Vēlāk šis nosaukums attiecināts uz līci salas dienvidu piekrastē un tajā ietekošo upi. Ferdinands Vrangelis 1821.—1823. gadu ekspedīcijas laikā trīs reizes mēģināja hipotētisko salu sasniegt pa aizsalušo jūru suņu pajūgos, bet neveiksmīgi, jo katru reizi ceļu aizšķērsoja plaši atklāta ūdens klajumi. Vrangelis salu atzīmēja kartē, pareizi nosakot tās ģeogrāfisko platumu, bet nedaudz nobīdot uz rietumiem.[10]

Berija ekspedīcijas sastādītā salas karte

1849. gadā britu jūrasbraucējs Henrijs Kelets ziemeļos no Čukču pussalas atklāja salu, ko nodēvēja sava kuģa Herald vārdā. Rietumos no jaunatklātās salas Kelets novēroja vēl vienu salu un atzīmēja to kartē kā Keleta Zemi (Kellett Land). 1880. gadā vācu vaļu mednieks Eduards Dalmanis apgalvoja, ka apmeklējis salu 1866. gadā, bet tas nav dokumentāli apstiprināts. 1867. gadā salai 15 jūras jūdzu attālumā pietuvojās amerikāņu vaļu mednieks Tomass Longs (Thomas W. Long) un, nezinot par Keleta atklājumu, nodēvēja salu par Vrangeļa Zemi (Wrangell Land) par godu Ferdinandam Vrangelim, kurš to mēģināja sasniegt pirms 45 gadiem.[11]

1879. gadā netālu no salas gāja Džordža Delonga Ziemeļpola ekspedīcijas maršruts. Ekspedīcijas kuģis Jeannette iesala ledū ziemeļos no Vrangeļa salas un turpināja dreifēt vēl ap 800 km līdz Delonga salām, kur to ledus saspieda un kuģis nogrima. 1881. gadā Delonga ekspedīcijas meklējumos devās amerikāņu tvaikonis Thomas Corwin kapteiņa Kelvina Hupera (Calvin L. Hooper) vadībā. Hupers 12. augustā izsēdināja salas krastā meklēšanas partiju, kas apsekoja salu, kā arī pasludināja to par Amerikas Savienoto Valstu īpašumu un nodēvēja par Jauno Kolumbiju (New Columbia).[12] Tā paša gada 23. augustā salā izsēdās cita glābšanas ekspedīcija leitnanta Roberta Berija vadībā ar kuģi Rodgers, kas divu nedēļu laikā veica detālu salas dienvidu piekrastes izpēti.[13]

Tikai 1911. gada septembrī salu apmeklēja pirmais Krievijas kuģis — hidrogrāfiskā ekspedīcija ar ledlauzi Vaigač Aleksandra Kolčaka vadībā, kas izpētīja salas rietumu un ziemeļu krastus un Tomasa upes grīvā salas rietumu krastā pacēla Krievijas karogu.[14] 1916. gadā Krievijas valdība pasludināja Vrangeļa salu par savu īpašumu.[10]

Kanādas Arktiskā ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

zaļš — Karluk maršruts ekspedīcijas sākumā
sarkans — Karluk dreifs
melns punktēts — pārgājieni uz Vrangeļa salu
melns raustīts — Bartleta pārgājiens pēc glābiņa

1913. gadā tika noorganizēta Kanādas Arktiskā ekspedīcija islandiešu izcelsmes etnogrāfa un Arktikas pētnieka Vilhjalmura Stefansona vadībā. Tā mērķis bija izpētīt Kanādas Arktiskā arhipelāga ziemeļu un rietumu daļu, kā arī Makenzi upes deltu un tuvākos piekrastes apgabalus. Sākotnēji bija paredzēts, ka ekspedīciju sponsorēs amerikāņu Nacionālā ģeogrāfijas biedrība un Amerikas Dabas vēstures muzejs, bet, tā kā bija paredzams, ka tiks atklātas jaunas zemes, ekspedīcijas sponsorēšanu pārņēma Kanāda un Manitobā dzimušais amerikānis Stefansons atjaunoja savu Kanādas pilsonību.

Ekspedīcija bija plānota divās patstāvīgās partijās — ziemeļu partija Stefansona vadībā, kurai vajadzēja pētīt apgabalus ziemeļos un rietumos no zināmajām Kanādas Arktikas salām un dienvidu partija zoologa Rūdolfa Martina Andersona (Rudolph Martin Anderson) vadībā, kurai bija paredzēts pētīt Makenzi upes grīvu un piekrastes apgabalus līdz Kenta pussalai austrumos.[15]

Ekspedīcijas nometne Rodžersa līcī Vrangeļa salas dienvidos, 1914. gads

1913. gads bija neveiksmīgs Arktikas navigācijai un tās galvenais kuģis Karluk septembra vidū iesala ledū Boforta jūrā vēl pirms sasniedza ekspedīcijas sākumpunktu — Heršela salu Makenzi grīvā. Stefansons kopā vēl piecu cilvēku grupu pameta ekspedīciju 20. septembrī, lai sagādātu gaļas krājumus, bet pie kuģa neatgriezās un patstāvīgi sasniedza Aļasku. Pēc vairāku mēnešu dreifa Boforta un Čukču jūrā 1914. gada 11. janvārī kuģis tika saspiests ledū un nogrima. Visa kuģa komanda pārcēlās uz ledus nometni līdzās kuģa nogrimšanas vietai, kur jau iepriekš bija izkrauti ekspedīcijas krājumi.

Kuģa kapteinis Roberts Bartlets (Robert Bartlett) nolēma pārcelties uz apmēram 150 km attālo Vrangeļa salu. Uz salu tika izsūtīta četru cilvēku izlūkošanas partija, kas gāja bojā Heralda salā, nesasniedzot Vrangeļa salu. 5. februārī zemes meklējumos ledus nometni pameta četru cilvēku grupa, kas nolēma meklēt glābiņu patstāvīgi; tā, domājams, gāja bojā; vēlāk tika atrasta ledū iesalusi viena grupas dalībnieka šalle.

Atlikusī kuģa 11 cilvēku komanda, sadalīta četrās grupās, devās ceļā 1914. gada 19. un 24. februārī; sala tika sasniegta 12. martā. Sākotnēji bija plānots, ka grupa īsi atpūtīsies Vrangeļa salā un dosies tālāk uz Sibīrijas piekrasti, bet tā kā vairāki cilvēki bija savainoti, bet pārējie — pārguruši un apsaluši, tika nolemts, ka pamatgrupa paliks salā, bet Bartlets kopā ar vienu inuitu pavadoni dosies pēc palīdzības. Bartlets devās ceļā jau 18. martā un aprīļa sākumā sasniedza Čukotkas piekrasti, kur sastapa vietējos iedzīvotājus. 24. aprīlī, 237 dienās veicot vairāk kā 1100 km ceļa, viņi sasniedza Dežņova ragu austrumos. 24. maijā Bartlets ar kuģi sasniedza Nomu Aļaskā, no kurienes nosūtīja telegrammu par Karluk ekspedīcijas likteni un nepieciešamajiem glābšanas pasākumiem.[16]

Voringa raga nometnes evakuēšana

Salā palikušos sākotnēji bija plānots sadalīt trijās nometnēs visapkārt salai, lai iegūtu lielāku medību aptvērumu, kā arī lai mazinātu ilgi krājušās nesaskaņas komandas dalībnieku starpā. Ekspedīcijas nometnes tika ierīkota Rodžersa līča krastā salas dienvidos un Voringa ragā salas austrumos. Domstarpības sākās, tiko Bartlets bija pametis nometni. Cilvēki nespēja sadalīt niecīgos pārtikas krājumus (daļa bija palikusi ledus nopmetnē pie nogrimušā kuģa), kā arī medījumu. Divi ekspedīcijas dalībnieki mira no apsaldējumu komplikācijām, viens tika nošauts.

1914. gada vasarā notika vairāki mēģinājumi glābt ekspedīciju. Augustā divas reizes salu neveiksmīgi mēģināja sasniegt krievu ledlauži Taimir un Vaigač. Neveiksmīgs bija arī amerikāņu kutera Bear mēģinājums, kurš bija spiests atgriezties Nomā lai papildinātu ogļu krājumus. 7. septembrī salu sasniedza valzirgu medību kuģis King and Winge, kurš evakuēja 14 dzīvus palikušos ekspedīcijas dalībniekus. Divreiz tika mēģināts sasniegt arī Heralda salu, lai atrastu pazudušo izlūkekspedīciju, bet neveiksmīgi.[17]

Stefansona kolonizēšanas ekspedīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1921. līdz 1924. gadam pēc Stefansona iniciatīvas tika mēģināts Kanādas vārdā kolonizēt neapdzīvoto Vrangeļa salu, uz ko pirms tam tiesības bija pieteikušas ASV un Krievija. Pasākums notika ar netiešu Kanādas un Lielbritānijas valdību atbalstu, bet vēlāk izvērtās par avantūru un radīja diplomātisku saspīlējumu starp ASV, Kanādu, Lielbritāniju un PSRS.

Vrangeļa salas kolonisti uz Krasnij Oktjabrj klāja, 1924. gads

1921. gada 15. septembrī salā izsēdās piecu cilvēku grupa, kuras vadītājs bija kanādietis Alans Krofords (Allan Crawford), kā arī trīs amerikāņi Freds Maurers (Fred Maurer; Karluk ekspedīcijas dalībnieks), Lorns Naits (Lorne Knight), Miltons Galls (Milton Galle) un iņupiatu virēja Ada Blekdžeka (Ada Blackjack) no Aļaskas. Kolonistiem bija paredzēts pierādīt Stefansona teoriju, ka eiropieši Arktikā var izdzīvot, racionāli izmantojot vietējos resursus — līdzi tika iedota pārtika tikai sešiem mēnešiem. Veiksmīgi pārziemojuši pirmo ziemu, bet nesagaidījuši pārtikas krājumu papildinājumus (Stefansona sūtītais kuģis Teddy Bear 1922. gada vasarā nespēja sasniegt salu),[18] nākamās ziemas vidū kolonisti sāka izjust pārtikas trūkumu, jo medības nebija tik veiksmīgas, kā bija cerēts. 1923. gada 8. janvārī Naits ar Krofordu devās pēc palīdzības un kontinenta piekrasti, bet pēc divām nedēļām atgriezās, jo Naits smagi saslima ar cingu un nevarēja turpināt ceļu. 28. janvārī pēc palīdzības devās Krofords, Maurers un Galle, bet pazuda bez pēdām. Naits nomira aprīlī.

1923. gada 19. augustā izdzīvojušo Adu Blekdžeku savāca glābšanas kuģis Donaldson, kurš salā atstāja nākamo kolonistu grupu — amerikāni Čārlzu Velsu (Charles Wells) un 12 inuitus, tajā skaitā sievietes un bērnus. Tajā pašā gadā situācijai salā pastiprinātu uzmanību sāka pievērst nesen dibinātās PSRS vadība un 1924. gada 20. jūlijā uz salu tika nosūtīta lielgaballaiva Krasnij Okjabrj. 20. augustā tā piestāja salā, pacēla PSRS karogu un no apmetnes Somņiteļnajas līcī izveda amerikāni un 13 inuitus (viens piedzima salā) uz Vladivostoku.[19] Velss un viens no inuitu bērniem Vladivostokā mira no pneimonijas, bet pārējie tika nogādāti Ķīnas robežpunktā, lai caur Harbinu tos nogādātu mājās. Ķīnas varasiestādes sākotnēji kolonistus nepieņēma, jo ASV konsuls paziņoja, ka inuiti nav ASV pilsoņi. Galu galā inuiti tika nogādāti mājās par Amerikas Sarkanā krusta līdzekļiem caur Daliaņu, Kobi un Sietlu līdz Nomai.

Padomju kolonizēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kolonijas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai izvairītos no turpmākajām britu, amerikāņu un kanādiešu pretenzijām uz Vrangeļa salu un nostiprinātu savu suverenitāti, 1926. gada 26. martā PSRS valdība pieņēma lēmumu par pastāvīgas kolonijas veidošanu. Par atbildīgajām institūcijām tika nozīmētas Tālo Austrumu revolucionārā komiteja (Daļrevkom) un Tirdzniecības flote (Sovtorgflot).[20] Par pilnvaroto Vrangeļa un Heralda salas pārvaldnieku tika nozīmēts 25 gadus vecais komunistu partijas funkcionārs Georgijs Ušakovs, kurš tajā laikā, neskatoties uz savu jaunību, jau bija ieguvis lielu pieredzi organizatoriskā darbā un komunikācijā ar vietējām pamatiedzīvotāju tautām.[21]

Par ekspedīcijas kuģi tika izvēlēts ledus klases tvaikonis Stavropol, kuram gan bija nepieciešams remonts. Pārtikas krājumus un aprīkojumu ekspedīcijai Ušakovs iepirka Šanhajā, bet kažokādu apģērbu, kamanu suņus un kamanas sagatavoja Anadirā un jau laikus nogādājas Provideņijas līcī. Ar PSRS Zinātņu Akadēmijas Polāro komisiju tika saskaņota ekspedīcijas zinātnisko pētījumu programma, bet zinātnisko literatūru Ušakovam nācās pirkt par savu naudu.

1926. gada jūlijā sagatavošanās darbi bija pabeigti un ekspedīcija devās uz Providenijas līci. Tur ar vietējā ārsta Pavlova un ietekmīgā mednieka Jeroka palīdzību izdevās pārliecināt septiņas eskimosu ģimenes pārcelties uz Vrangeļa salu. Rezultātā uz salu devās 59 cilvēki — pats salas priekšnieks Ušakovs ar sievu, ārsts Nikolajs Savenko ar sievu, faktorijas vadītājs Josifs Pavlovs, rūpnieki Starcovs un Skurihins ar sievu un astoņgadīgu meitu, kā arī divpadsmit eskimosu ģimenes — Tajani, Tagju, Kmo, Etui, Nnoko, Kivjani no Provideņijas līča un Paļu, Aņalika, Anaļko no Čapļina raga.[22][21]

Pārsteidzošā kārtā 1926. gada vasarā ledus apstākļi Čukču jūrā bija netipiski labvēlīgi un jau 8. augustā Stavropol sasniedza Vrangeļa salu. Par kolonijas apmetnes vietu tika izraudzīts Rodžersa līcis salas dienvidos, kur jau 1914. gadā bija atradusies viena no Stefansona Karluk komandas nometnēm. Nedēļas laikā kuģis tika izkrauts un krastā uzbūvēta dzīvojamā māja un noliktava.

Kolonistiem līdzi tika paņemti krājumi trijiem gadiem. Tos bija plānots papildināt, kā arī kolonijas uzturēšanas izdevumus kompensēt ar medībām. Kolonizēšanā iesaistītie eskimosi tradicionāli nodarbojās ar jūras dzīvnieku medībā, bet ledus apstākļu dēļ salas apkārtnē tās bija apgrūtinātas. Tāpat bija plānotas kažokzvēru medības (polārlapsas, polārlāči), kurām eskimosiem bija jāapgūst jaunas iemaņas. Lai paplašinātu medību areālu, septembrī divas eskimosu ģimenes pārcēlās uz Somņiteļnajas līča piekrasti 30 km uz rietumiem, kur no izskalotajiem baļķiem tika uzbūvētas divas jarangas. 1927. gada vasarā visapkārt salai izveidoja vēl vairākas mednieku apmetnes.[23]

Kopš ierašanās salā Ušakova vadībā tika veikts diezgan apjomīgs salas izpētes darbs, sastādīta uz to brīdi detālākā karte, savākta informācija par salas ģeoloģiju, augu un dzīvnieku valsti. Kopš paša sākuma tika veikti meteoroloģiskie un hidroloģiskie novērojumi, kas bija uzticēti ārstam Savenko; vēlāk viņu aizvietoja profesionāli meteorologi un Ostrovvrangeļas meteostacija nepārtraukti darbojās līdz 2006. gadam, kad īslaicīgi pamesta un pārcelta automātiskajā režīmā, bet atjaunota 2010. gadā jaunā vietā Ušakovskas ziemeļaustrumu nomalē.

Jau sākotnēji bija paredzēts, ka kolonijas personāls tiks nomainīts pēc diviem gadiem. Kolonijai radiosakaru ar pārējo pasauli nebija, tādēļ 1927. gada jūlijā uz salu nosūtīja divus hidroplānus, kas veiksmīgi sasniedza Rodžersa līci. 1928. gada vasarā ledus apstākļu dēļ apgādes kuģis Stavropol salu sasniegt nespēja. 1929. gada augustā salu sasniedza ledlauzis Fjodor Litke, kas atveda jauno speciālistu maiņu, papildināja pārtikas krājumus un aprīkojumu.[20] Ušakovu kolonijas vadītāja postenī nomainīja boļševiku partijas funkcionārs Arefs Miņejevs.[24]

Attīstība un noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1934. gadā uz salu pārcēlās divas čukču ģimenes un vairāki speciālisti; kopējais iedzīvotāju skaits palielinājās līdz 91. Salā pirmoreiz tika nogādāti mājlopi — cūkas un aitas ar siena krājumiem.[25]

1936. gadā 20 eskimosu bērniem nodibināta internātskola, kur norīkots Ziemeļu tautu institūtu absolvējis eskimosu skolotājs.[26]

1948. gadā salā tika ievests ziemeļbriežu ganāmpulks un vairākas čukču ģimenes to kopšanai. Nodibināts briežkopju kolhozs «Pioņer». Briežkopji mitinājās lielākoties Somņiteļnajas ciematā pie tāda paša nosaukuma upes salas dienvidu krastā.[27]

No 1952. gada Blosoma ragā salas dienvidrietumos ierīkota sezonāla Misblosomas polārstacija navigācijas nodrošināšanai pa Ziemeļu jūrasceļu.

1960.—1970. gados salā izvērsta militārā infrastruktūra. Pie Somņiteļnajas upes salas dienvidos izveidots rezerves lidlauks ar ap 3 km garu grunts skrejceļu, tam līdzās izauga Zvjozdnijas ciemats. Lidlauks līdz 1980. gadiem izmantots aviosakaru nodrošināšanai ar Misšmitu. Salas dienvidaustrumos pie Havaju raga izvietota pretgaisa aizsardzības karaspēka radiolokācijas daļa; pamesta 1993. gadā.[28]

1976. gadā salā introducēti muskusvērši no Nunivakas salas un nodibināts dabas liegums, kas vēlāk reorganizēts par rezervātu.

1980. gadu beigās salas galvenajā ciematā Ušakovskā bija ap 200 iedzīvotāju, darbojās ciema padome, internātskola, bērnudārzs, kultūras nams, dabas muzejs, pasts, bija ierīkota katlu māja un elektrostacija, veikals, slimnīca, ledus pagrabs, korālis. Uz netālās Ušakova strēles bija ierīkots lidlauks.[29]

1990. gados salu pameta gandrīz visi pastāvīgie iedzīvotāji; tajā mitušās čukču un eskimosu ģimenes 1997. gadā pārcēla uz Longa šauruma pretējā krastā esošo Misšmitas ciematu. Daži salu pamest atteicās vai arī vēlāk atgriezās, bet pēdējā salas iedzīvotāja — 25 gadus vecā Vasiļina Aļpauna gāja bojā 2003. gadā pēc lāča uzbrukuma.[30]

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā atjaunota meteostacija, izbūvējot jaunu korpusu Ušakovskas ziemeļaustrumu nomalē 6 cilvēku personāla pastāvīgai izmitināšanai.[31] 2014. gadā līdzās ciematam uzbūvēta daudzfunkcionālā militārā bāze «Poļarnaja Zvezda».[28]

Dabas aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visa Vrangeļa sala kopā ar netālu esošo Heralda salu ir federālais dabas rezervāts, ko pārvalda Krievijas Dabas resursu un vides ministrija. Salu kopā ar apkārtējiem ūdeņiem 1976. gadā noteica par stingru dabas liegumu. Te ir aizliegta praktiski jebkāda cilvēka darbība, izņemot zinātniskos pētījumus. 2004. gadā rezervāts iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Меновщиков Г. А. Местные названия на карте Чукотки. Краткий топонимический словарь». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. augustā. Skatīts: 2021. gada 26. martā.
  2. 2,0 2,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 101. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 530. lpp.
  3. Complete Genomes Reveal Signatures of Demographic and Genetic Declines in the Woolly Mammoth
  4. Государственный заповедник "Остров Врангеля". Летопись природы 2015
  5. Государственный заповедник "Остров Врангеля". Археологические и исторические объекты на территории острова
  6. «Поселение Чертов Овраг на острове Врангеля - вопросы культурной атрибуции и перспективы исследования». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 10. aprīlī.
  7. ОСТРОВ ВРАНГЕЛЯ. ЧЕРТОВ ОВРАГ.
  8. «ЧЁРТОВ ОВРАГ - ПАЛЕОЭСКИМОССКАЯ СТОЯНКА НА ОСТРОВЕ ВРАНГЕЛЯ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 10. aprīlī.
  9. А. А. Бурыкин Этноархеология острова Врангеля (вопросы историографии)
  10. 10,0 10,1 Государственный заповедник "Остров Врангеля". Краткая история открытия острова Врангеля
  11. "The new Arctic continent : Wheildon, William Willder, 1805-1892.
  12. The Cruise of the Corwin by John Muir
  13. Our lost explorers : the narrative of the Jeannette Arctic Expedition as related by the survivors, and in the records and last journals of Lieutenant De Long / revised by Raymond Lee Newcomb ; with an introduction by W.L. Gage.
  14. Кадастровая информация о «Государственный природный заповедник «Остров Врангеля»
  15. The Karluk Disaster
  16. The Geographical Journal. The Voyage of the "Karluk," and Its Tragic Ending
  17. The New York Times. Got Karluk's Men As Hope Was Dim
  18. New York Times September 25, 1922 Arctic rescue on the Teddy Bear caught in the ice
  19. Клименко И.Н. ЭКСПЕДИЦИЯ НА ОСТРОВ ВРАНГЕЛЯ, ИЛИ ДВЕ ЖИЗНИ ЛЕДОКОЛА «НАДЕЖНЫЙ»
  20. 20,0 20,1 «GoArctic.ru Остров "во что бы то ни стало"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 6. novembrī. Skatīts: 2021. gada 6. novembrī.
  21. 21,0 21,1 Виноградов С.Ф. 'Во льдах его дороги' - Москва: Издательство политической литературы, 1981
  22. ИМЕНА НА КАРТЕ АРКТИКИ. Ушаков Георгий Алексеевич
  23. Островский Б.Г. Остров Врангеля. Архангельск: Северное краевое издательство, 1935.
  24. ИМЕНА НА КАРТЕ АРКТИКИ. Минеев Ареф Иванович
  25. Карело-Мурманский край, №5-6 1934 г.
  26. Бюллетень Арктического института СССР. № 7.-Л., 1936, с.298 ДЕСЯТИЛЕТИЕ СОВЕТИЗАЦИИ ОСТРОВА ВРАНГЕЛЯ
  27. Врангеля: Последний перед полюсом
  28. 28,0 28,1 На острове Врангеля люди теперь не живут
  29. Остров Врангеля: расцвет природы без человека и власти
  30. На острове Врангеля люди теперь не живут
  31. "Крайний Север". ВТОРОЕ РОЖДЕНИЕ МЕТЕОСТАНЦИИ

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]