Vladimirs Arnolds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vladimirs Arnolds
Владимир Арнольд
Vladimirs Arnolds
Personīgā informācija
Dzimis 1937. gada 12. jūnijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Odesa, PSRS (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 2010. gada 3. jūnijā (72 gadi)
Valsts karogs: Francija Parīze, Francija
Zinātniskā darbība
Zinātne Matemātika
Alma mater Maskavas Valsts universitāte
Pasniedzēji Andrejs Kolmogorovs
Sasniegumi, atklājumi KAM teorija
Apbalvojumi Volfa prēmija (2001)

Vladimirs Arnolds (krievu: Владимир Игоревич Арнольд; dzimis 1937. gada 12. jūnijā, miris 2010. gada 3. jūnijā) bija krievu matemātiķis. Būdams vairāk pazīstams saistībā ar Kolmogorova-Arnolda-Mosera teorēmu par integrālo sistēmu stabilitāti, viņš arī deva svarīgu ieguldījumu vairākās citās jomās, piemēram, dinamisko sistēmu teorijā, analītiskajā ģeometrijā, diferenciālģeometrijā, diferenciālvienādojumos, mehānikā un citās. Vladimirs arī 19 gadu vecumā izrisināja Hilberta trīspadsmito problēmu.

Arnolds arī bija pazīstams kā matemātikas popularizētājs, viņš iedvesmoja daudzus nākotnes matemātiķus un fiziķus.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vladimirs Arnolds ir dzimis 1937. gada 12. jūnijā Odesā, PSRS. Viņa tēvu sauca Igors Vladimirovičs Arnolds (1900. - 1948.), kurš arī bija matemātiķis. Viņa māte bija Ņina Aleksandrova Arnolda (1909. - 1986.), mākslas vēsturniece. Kad Arnoldam bija 13 gadi, viņa onkulis kurš bija inženieris, iepazīstināja Arnoldu ar kalkulatoru, un kā tas palīdz dažādu fizikālo īpašību izprašanā un tas radīja dzirksteli par matemātiku un Arnolds pašmācības ceļā mācījās no grāmatām, ko viņa tēvs viņam bija atstājis.

Būdams māceklis pie Andreja Kolmogorova Maskavas Valsts universitātē, 1957. gadā viņš pierādīja ka jebkuru nepārtrauktu vairākargumentu funkciju var uzrakstīt ar galīga skaita divargumenta funkciju kombināciju, tādējādi atrisinot Hilberta trīspadsmito problēmu. Šī tālāk ir pazīstama kā Kolmogorova-Arnolda teorēma.

Pēc Maskavas Valsts universitātes pabeigšanas 1959. gadā, viņš strādāja tur līdz 1986. gadam (līdz 1965. gadam kā pasniedzējs) un pēctam Steklova Matemātikas institūtā.

Viņš kļuva par akadēmiķi Zinātņu akadēmijā 1990. gadā. Var apgalvot, ka Arnolds ir uzsācis simplētiskās topoloģijas teoriju kā atsevišķu disciplīnu. Arnolda hipotēze par Hamiltona simplektomorfismu un Lagrazīna krustojumu fiksēto punktu bija arī galvenā motivācija Floēra homoloģijas attīstībā.

1999. gadā viņš cieta negadījumā ar velosipēdu, kuras rezultātā Arnoldam cieta smadzenes. Pēc dažām nedēļām atgriezās saprašana, bet viņam bija amnēzija un pat kādu laiku nespēja atpazīt savu sievu, taču pēc kāda laika atguvās.

Arnolds strādāja Steklova Matemātikas institūtā un Parīzes Daufīna universitātē līdz pat savai nāvei. 2006. gadā tika izziņots, ka viņa darbi ir citēti vairāk par jebkuru citu krievu zinātnieku.

Arnolds ir bijis atpazīstams pēc sava saprotamā rakstīšanas stila, savienojot nepaļāvīgo matemātiku ar intuīciju, un sarunveida pasniegšanas stilu. Viņa raksti atklāj jaunu, nereti ģeometrisku pieeju tradicionālām tēmām par matemātiku, piemēram, diferenciālvienādojumiem, un viņa pierakstu klades ir apstriprinājušas svarīgu informāciju saistībā ar matemātikas izpēti. Arnolds bija atklāts kritiķis pret augstā abstrakcijas līmeni matemātikā, pagājušā gadsimta vidū.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arnolds nomira pankreatīta dēļ, 2010. gada 3. jūnijā, Parīzē, 9 dienas pirms savas 73. dzimšanas dienas.

Viņš tika apglabāts 15. jūnijā, Maskavā.

Telegramā Arnolda ģimenei, kuru nosūtīja Dmitrijs Medvedevs, ir sacīts:

Vladimira Arnolda, viena no mūsdienu labākajiem matemātiķiem, nāve ir neatgriežams zaudējums zinātnes pasaulei. Ir grūti pārvērtēt akadēmiķa Arnolda ieguldījumu mūsdienu matemātikā un Krievijas zinātnes prestiža celšanā.

Citu skološanai Vladimiram Arnoldam bija īpaša vieta savā dzīvē un viņš mācīja daudzām jaunākām paaudzēm, no kurām izveidojās talantīgi speciālisti.

Vladimirs Arnolds vienmēr paliks savu kolēģu, draugu un studentu sirdīs, kā arī to citu cilvēku, kas viņu ir pazinuši.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arnolds lielākoties strādāja ar dinamisko sistēmu teoriju, haosa teoriju, topoloģiju, analītsko ģeometriju, diferenciālvienādojumiem, mehāniku un hidrodinamiku.

Dinamiskās sistēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arnolds kopā ar Moseru paplašināja Kolmogorova idejas un izgudroja, to kas mūsdienās ir pazīstams kā Kolmogorova-Arnolda-Mosera teorēma (vai "KAM teorēma"), kas attiecas uz dažu kvazi-periodisko priekšlikumu pastāvēšanu (gandrīz integrējamas Hamiltona sistēmas). "KAM" teorēma parāda to, ka neskatoties uz traucējumiem, sistēmas var atkal kļūt stabilas bezgalīga laika periodā un specificē apstākļus šim procesam.

Šķidro vielu dinamika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1966. gadā Arnolds publicēja "Sur la géométrie différentielle des groupes de Lie de dimension infinie et ses applications à l'hydrodynamique des fluides parfaits", kurā viņš uzrādīja kopīgu ģeometrisko interpretāciju gan Eilera vienādojumam stingru virsmu rotēšanai, gan Eilera vienādojumam par šķidro vielu dinamiku. Šī interpretācija savienoja lietas, kuras agrāk netika sasaistītas un tas ļāva atbildēt uz daudziem jautājumiem saistībā ar šķidruma plūsmām un to turbulencēm.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]