Voldemārs Pūce

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Voldemārs Pūce
Voldemārs Pūce
Dzimis 1906. gada 24. augusts
"Rēzēni" Vestienas pagasts, Vidzemes guberņa, Valsts karogs: Krievija Krievijas Impērija
Miris 1981. gada 21. jūlijs
Rīga, Flag of Latvian SSR.svg LPSR
Nodarbošanās teātra un kinorežisors
Dzīvesbiedre Daile Kukaine-Pūce

Voldemārs Pūce (dzimis 1906. gada 24. augustā Vestienas pagastā, miris 1981. gada 21. jūlijā Rīgā) bija latviešu teātra un kinorežisors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Voldemārs Pūce dzimis Vestienas pagasta "Rēzēnu" kalpu mājā, algādža Pētera un Emīlijas Pūču ģimenē kā trešais bērns. Mācījās Vestienas pagastskolā, vēlāk Rīgā. Vēloties savu turpmāko dzīvi saistīt ar skatuvi, iestājās Latviešu aktieru biedrības skolā.

Kino Pūce sāka darboties jau pirmajos Latvijas laikos, viņš bija režisora asistents mākslas filmai "Lāčplēsis" (1930), režisors Latvijā pirmajai zinātniski populārajai pilnmetrāžas filmai "Mūsu pelēkais dārgakmens" (1936) un dokumentālai filmai "Latvji, brauciet jūriņā!" (1940). Vadīja Latvijas drāmas ansambli (19351944). Režisēja Latvijas Nacionālā operā izrādes "Pajacī" (1938), "Dons Karloss" (1962). Bijis mākslas filmu studijas direktors (1940), scenārija autors un režisors pirmajai Rīgas Kinostudijas mākslas filmai "Kaugurieši" (1941) un uzņēmuma "Rīga-filma" direktors un režisors, kur galvenokārt tika uzņemtas propagandiska rakstura filmas (19431944).

Otrā pasaules kara beigās Voldemārs Pūce devas bēgļu gaitās uz Vāciju, no kurienes dzimtenē atgriezās 1947. gadā. Piedalījās filmas "Rainis" tapšanā kā otrais režisors, kuras uzņemšanas laukumā 1948. gada 14. oktobrī tika aizturēts un ieslodzīts Centrālcietumā. 1949. gada 26. februārī viņu notiesāja "par dzimtenes nodevību" un piesprieda 25 gadus ieslodzījumā stingrā režīma nometnē, ko viņš izcieta Vorkutlagā. 1949. gada 25. marta deportācijas laikā arī viņa sieva Daila kopā ar nesen dzimušo dēlu Inesi Kasparu Pūci kā "notiesātā nacionālista ģimene" tika izsūtīta uz Amūras apgabalu.

Pēc Staļina nāves V. Pūce atgriezās dzimtenē. Strādāja par Leļļu teātra režisoru (19591963), galveno režisoru Rīgas Operetes teātrī (19631978). 1968. gadā uzaicināts Rīgas Kinostudijā uzņemt filmu "Mērnieku laiki", kuras lielāko daļu uzņēma savā dzimtajā Vestienas pusē. Uzrakstīja grāmatu par savu dzīvi "Nelaikā piebaidīts" un atmiņas par Latvijas kino veidošanos "Kinojaunība". Miris Rīgā, 1981. gada 21. jūlijā, apbedīts Raiņa kapos.[1]

Ģimene un piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Voldemāram Pūcem laulībā ar aktrisi Daili Kukaini-Pūci piedzima divi dēli — aktieris Kaspars Pūce (1948), komponists Valts Pūce (1962) un meita — čella spēles skolotāja Dace Pūce. 2006. gada 24. augustā atzīmējot Voldemāra Pūces 100. dzimšanas dienu, pie "Daukstu" mājām atklāja režisoram veltītu piemiņas plāksni un iestādīja ozoliņu. Estrādē notika piemiņas koncerts, ko vadīja režisora dēls Kaspars Pūce. Sadarbībā ar Rīgas kino centru tika demonstrēti fragmenti no režisora uzņemtajām filmām.[2]

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Režisors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Scenārija autors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lomas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  2. Voldemārs Pūce (1906.-1981.)