1951. gadā guvis pirmo panākumu šahā, izcīnot 2. vietu Vācijas Demokrātiskās Republikas junioru čempionātā. Vēlākajos gados vienpadsmit reizes kļuvis par Vācijas Demokrātiskās Republikas čempionu (1954, 1955, 1958, 1964, 1968, 1975, 1976, 1981, 1983, 1985, 1986). 1956. gadā kļuvis par FIDE starptautisko meistaru (IM), bet trīs gadus vēlāk par starptautisko lielmeistaru (GM).
1960. gados sekmīgi piedalījies starptautiskajos šaha turnīros. 1964. gadā kopā ar Ļevu Polugajevski dalījis 1. vietu Sarajevo,[2] tajā pašā gadā dalījis 1. vietu ar Vasiliju SmislovuKapablankas memoriālā Havanā,[3] 1965. gadā kopā ar Borislavu Ivkovu dalījis 1. vietu Zagrebā,[4] un 1966. gadā kopā ar Dāvidu Bronšteinu dalījis 1. vietu turnīrā Ungārijā.[5]
Četras reizes piedalījies Pasaules šaha čempiona izcīņas ciklu starpzonu turnīros. Lielākais panākums ir bijusi dalīta 5.-6. vieta 1970. gada starpzonu turnīrā Palma de Maļorkā (Spānija) un vieta pretendentu mačos.[6] Tomēr 1971. gada ceturtdaļfināla mačā bija jāatzīst dāņu lielmeistara Benta Larsena pārākums ar 3½:5½.[7]Pasaules šaha olimpiādēsVācijas Demokrātiskās Republikas izlases sastāvā piedalījies 11 reizes (1956-1972, 1988-1990). Individuālajā vērtējumā ieguvis zelta (1964) un bronzas (1966) medaļas. Eiropas komandu šaha čempionātos piedalījies 1 reizi (1970) un ieguvis bronzu komandu kopvērtējumā, kā arī zeltu individuālajā vērtējumā. 1970. gadā piedalījies PSRS un pārējās pasaules mačā Belgradā, kur pie 7. galdiņa spēlējis neizšķirti 2:2 (+1, =2, -1) ar Marku Taimanovu.[8]
Tika uzskatīts par vienu lielākajiem ekspertiem franču aizsardzībā, kuru gandrīz vienmēr lietojis spēlējot ar melnajiem.
