Bents Larsens

Vikipēdijas lapa
Jergens Bents Larsens
Jørgen Bent Larsen
Bents Larsens 1998. gadā
Bents Larsens 1998. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1935. gada 4. martā
Valsts karogs: Dānija Tilsteda, Ziemeļjitlandes reģions, Dānija
Miris 2010. gada 9. septembrī (75 gadi)
Valsts karogs: Argentīna Buenosairesa, Argentīna
Pilsonība Karogs: Dānija Dānija
Nodarbošanās šahists

Jergens Bents Larsens (dāņu: Jørgen Bent Larsen; 1935. gada 4. marts, Tilsteda — 2010. gada 9. septembris, Buenosairesa) bija dāņu starptautiskais lielmeistars šahā (1956), ilggadējais Pasaules šaha čempiona nosaukuma pretendents.

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedzimis mazā Ziemeļjitlandes pilsētā Tilstedā. Šahu iemācījies spēlēt 7 gadu vecumā. 12 gadu vecumā sācis patstāvīgi apgūt šaha literatūru. Beidzis Olborgas ģimnāziju. 17 gadu vecumā devies uz Kopenhāgenu, lai studētu civilinženieriju, taču vēlāk pametis studijas, lai kļūtu par profesionālu šahistu. Divas reizes (1951, 1953) pārstāvējis Dāniju Pasaules junioru čempionātos, taču nav ierindojies godalgotās vietās. 1954. gadā pirmoreiz kļuvis par Dānijas šaha čempionāta uzvarētāju. Šo panākumu spējis atkārtot vēl piecas reizes (1955, 1956, 1959, 1963, 1964). 1956. gadā Larsens lieliski nospēlēja Pasaules šaha olimpiādē Maskavā, izcīnot 14 punktus no 18 iespējamajiem (+11, -1, =6) un iegūstot individuālo zelta medaļu pie 1. galdiņa. Par šo panākumu FIDE viņam piešķīra starptautiskā lielmeistara nosaukumu. Tomēr debija Pasaules čempiona nosaukuma izcīņas cikla starpzonu turnīrā Dienvidslāvijā Larsenam nav veiksmīga, jo nācās samierināties ar 16. vietu.[1] Interesanti, ka Larsens tomēr devās uz 1959. gada pretendentu turnīru, jo bija piekritis kļūt par Roberta Fišera sekundantu.

Pasaules čempiona nosaukuma pretendents[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gadu pirmajā pusē Larsens pakāpeniski pilnveido savu spēles stilu, kas bieži balstās uz ļoti oriģināliem un nestandarta risinājumiem. Šajā laikā visos šaha turnīros dominēja padomju šahisti, un Larsens bija gandrīz vai vienīgais Rietumu pasaules pārstāvis, kas spēja konkurēt ar padomju šaha skolu. 1964. gada Amsterdamas starpzonu turnīrā Larsens dalīja 1.—4. vietu ar Vasiliju Smislovu, Borisu Spaski un Mihailu Tālu.[2] 1965. gadā pretendentu maču ceturdaļfinālā viņš pieveica Borislavu Ivkovu ar 5½:2½, tomēr pusfinālā atzina Mihaila Tāla pārākumu 4½:5½, zaudējot izšķirošo partiju. Vēlāk mačā par 3. vietu pretendentu turnīrā Larsenam izdevās uzvarēt Jefimu Helleru ar 5:4.[3] 1967. gadā Larsens pārliecinoši uzvarēja Susas (Tunisija) starpzonu turnīrā un atkal ieguva tiesības spēlēt pretendentu mačos.[4] Par šo un citiem turnīru panākumiem Larsens tika apbalvots ar pirmo šaha Oskaru (1967). 1968. gada pretendentu maču ceturtdaļfinālā tika pieveikts Lajošs Portišs ar 5½:4½, tomēr pusfinālā Larsens ļoti neveiksmīgi aizvadīja mača sākumu pret Borisu Spaski, zaudējot pirmās trīs partijas, kādēļ nācās piekāpties visā mačā ar 2½:5½. Tāpat kā iepriekšējā ciklā Larsens spēja uzvarēt papildmačā par 3. vietu — šoreiz izdevās revanšēties pret Mihailu Tālu ar 5½:2½.[5] 1970. gadā Larsens bija Pasaules izlases līderis, kad tā Belgradā cīnījās pret PSRS izlasi. Pie pirmā galdiņa viņš izcīnīja 2½ punktus no 4 (+2, -1, =1), spēlējot pret toreizējo Pasaules šaha čempionu Borisu Spaski un rezervistu Leonīdu Šteinu.[6] 1970. gadā Palma de Maļorkā (Spānija) starpzonu turnīrā Larsens dalīja 2.—4. vietu un jau tradicionāli iekļuva pretendentu turnīrā.[7] 1971. gadā pretendentu maču ceturtdaļfinālā tika pieveikts Volfgangs Ūlmans ar 5½:3½, tomēr pusfināla mačs Denverā pret Robertu Fišeru beidzās ar Larsena sagrāvi 0:6.[8] Šī neveiksme iedragāja Larsena izredzes uz Pasaules šaha čempiona nosaukumu, lai gan viņš turpināja piedalīties izcīņas ciklos. 1973. gadā Ļeņingradas starpzonu turnīrā Larsens palika 6. vietā.[9] 1976. gadā Larsens gan spēja uzvarēt starpzonu turnīrā Bīlē (Šveice),[10] tomēr pretendentu maču ceturtdaļfinālā tika piedzīvots sāpīgs zaudējums pret Lajošu Portišu — 3½:6½.[11] 1979. gada starpzonu turnīrā Rīgā Larsens pēc starta izvirzījās līderos, taču zaudējumu sērija turnīra vidusdaļā un it īpaši partijās pret saviem galvenajiem konkurentiem Ļevu Polugajevski un Andrāšu Adorjānu ļāva iegūt tikai 7. vietu.[12] Larsena pēdējais starpzonu turnīrs bija Laspalmasā 1982. gadā, kurā viņš atkal palika 7. vietā.[13]

Vēlākie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. gadā Larsens kļuva par pirmo lielmeistaru, kas zaudēja šaha datorprogrammai «Deep Thought». 1990. gados viņš apprecējās otrreiz un pārcēlās uz savas sievas dzimteni Argentīnu. Buenosairesā Larsens līdz mūža galam piedalījās turnīros, tomēr vājā veselības stāvokļa dēļ viņa rezultāti bija vairāk kā viduvēji. 2010. gada rudenī Larsens nomira no cerebrālās asiņošanas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1958 Portoroz Interzonal Tournament
  2. «1964 Amsterdam Interzonal Tournament». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. maijā. Skatīts: 2014. gada 12. martā.
  3. «1964-66 Candidates Matches». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 7. martā. Skatīts: 2014. gada 12. martā.
  4. 1967 Sousse Interzonal Tournament
  5. «1967-69 Candidates Matches». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 18. maijā. Skatīts: 2014. gada 12. martā.
  6. USSR/RUSSIA VS THE REST OF THE WORLD
  7. 1970 Palma de Mallorca Interzonal Tournament
  8. 1970-72 Candidates Matches
  9. 1973 Leningrad Interzonal Tournament
  10. 1976 Biel Interzonal Tournament
  11. «1976-78 Candidates Matches». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 25. septembrī. Skatīts: 2014. gada 12. martā.
  12. 1979 Riga Interzonal Tournament
  13. 1982 Las Palmas Interzonal Tournament

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]