Volgas-Donas kanāls

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Skulptūru grupa "Kazaki" pie Cimļanskas HES slūžām (Volgodonska)

Volgas-Donas kanāls (krievu: Волго-Донской канал), pilnā nosaukumā V. I. Ļeņina vārdā nosauktais Volgas-Donas kuģojamais kanāls (krievu: Волго-Донской судоходный канал имени В. И. Ленина) ir kuģojams kanāls Krievijas dienvidrietumos, kas šaurākajā vietā savieno Volgas un Donas upes, tādējādi arī Kaspijas jūru ar Azovas jūru un Melno jūru. Atklāts 1952. gadā. Kanāla garums ir 101 km, no tiem 45 km izmanto upes un ūdenskrātuves. Kanāla austrumu gals pie Volgas atrodas Volgogradā, rietumu gals — savienojas ar Cimļanskas ūdenskrātuvi uz Donas (Cimļanskas HES Volgodonskā var pieskaitīt Volgas-Donas kanāla hidrotehnisko būvju sistēmai).

Šaurākā vieta starp Volgas un Donas upēm bijis vēsturisks tirdzniecības ceļš. Pirmie mēģinājumi šeit izveidot ūdensceļu saistāmi ar 16. gadsimtu, kad Osmaņu sultāns Selims I nosūtīja 22 000 karvīru kanāla rakšanai, taču mērķis netika sasniegts. Nākamais kanāla izveides mēģinājums bija laikā, kad teritorija jau atradās Krievijas varā, Pētera I valdīšanas laikā. Darbi sākās 1697. gadā, taču 1701. gadā būvniecība beidzās, jo Krievija bija aizņemta Ziemeļu karā.

PSRS laikā kanāla izveides projekts tika izstrādāts 1930. gados, bet realizāciju aizkavēja Otrais pasaules karš. Kanāla būvniecība sākās 1948. gadā. Darbaspēks tika piesaistīts no visas valsts, kopējais strādājošo skaits sasniedza 900 000. Tāpat plaši tika izmantots Otrā pasaules kara karagūstekņu darbaspēks (vācu karavīri, ap 100 000), ieslodzītie un izsūtītie no GULAG sistēmas (ap 100 000). Celtniecība tika pabeigta 1952. gada 31. maijā, un jau nākamajā dienā sākās kuģu kustība pa kanālu.