Vulfstans no Hedebijas

Vulfstans no Hedebijas (angļu: Wulfstan of Hedeby) bija viduslaiku anglosakšu ceļotājs un tirgotājs, kura stāstījums ietverts angļu karaļa Alfrēda Lielā (849-899) Eiropas ģeogrāfijas aprakstā, kas ir 5. gadsimta autora Paula Orozija (Paulus Orosius) darba adaptācija un ar 9. gadsimta zināšanām papildināts teksts.

Vēsturiskā nozīme

Vulfstana stāstā, kas tapis ap 880. gadu, pirmo reizi precīzi aprakstīta Baltijas jūras dienvidu krasta ģeogrāfiju un pieminētas uz austrumiem dzīvojušās baltu ciltis, kas tradicionāli sauktas par aistiem jeb "austrumniekiem", viņu zeme par "Austrumu zemi" (Eastland) un viņu galvenā osta par Truso. Vēlākajos gadsimtos par aistiem sāka saukt dāņu iekarotās Igaunijas ziemeļu daļas iedzīvotājus, kuri paši sevi par "eesti" sākuši dēvēt tikai 19. gadsimta sākumā. Iespējams, ka arī ģermāņu valodās lietotais Baltijas jūras nosaukums "Ostsee", (Alfrēda Lielā Eiropas aprakstā "Ost Sea") ir etimoloģiski veidojies arī kā "Aistu jūra", vecākos tekstos "Sarmatu jūra" vai "Sarmatu okeāns". Vulfstana aprakstā pirmo reizi pieminēta arī Dānijas ķēniņa valsts un vendu cilšu apdzīvotā zeme (Weonodland).

Aistu zemes apraksts Vulfstana stāstā

"Aistu zeme (Eastland) ir ļoti plaša, tajā ir daudz pilsētu, un katrā pilsētā ir ķēniņš. Tur ir daudz medus un zivju, un pat ķēniņš un bagātākie vīri dzer ķēves pienu, kamēr nabagi un vergi dzer medalu. Tur ir milzum daudz karu un sacensības starp šīs tautas dažādām ciltīm. Aisti nebrūvē alu, bet viņiem ir papilnam medalus.

"Pie aistiem ir arī tāda paraža, ka ja kāds nomirst, tad līķis netiek sadedzināts, bet kopā ar piederīgajiem un draugiem vismaz mēnesi, dažkārt divus, un ķēniņu vai izcilu vīru līķi, atbilstoši viņu turībai, dažkārt pat pusgadu, paliek mājās, šajā laikā dzerot un sportojot līdz apbedīšanas dienai.

Tad, kad tas tiek nests uz bēru sārtu, tad manta, kas palikusi no aizgājēja pēc visām svinēšanām un sportošanām, tiek sadalīta piecās vai sešās kaudzēs, dažreiz vairākās, atbilstoši tam, kas viņam pieder. Šīs kaudzes tiek tā novietotas, ka lielākai kaudzei jāatrodas vienu jūdzi no pilsētas, un mazākajām pakāpeniski īsākos attālumos, līdz visa bagātība tiek sadalīta, un vismazākajai kaudzei ir jābūt vistuvāk nelaiķa pilsētai.

Tad tiek sasaukti kopā visi, kam tajā zemē ir žiglākie zirgi, lai slēgtu derības, piecu vai sešu jūdžu attālumā no šīm kaudzēm, un viņi visi traucas sacensībā pēc aizgājēja mantas. Tad vīrs ar uzvarošo zirgu sasniedz lielāko kaudzi un viens pēc otra, līdz visas ir sasniegtas. Tad katrs paņem savu daļu un jāj at to visu prom. Pateicoties šai paražai, šajā zemē tiek arkārtīgi mīlēti strauji zirgi. Kad aizgājēja bagātība ir iztērēta, tad viņi aizved tā līķi no mājas un sadedzina kopā ar viņa ieročiem un drēbēm, un visumā viņi izšķērdē visu viņa bagātību ilgajā līķa turēšanas laikā un noliekot to kaudzēs gar ceļu, pa kuru svešinieki sacenšas un paņem to prom.

Aistu vidū ir arī iegājies paradums, ka katras cilts vai ģimenes mirušo ķermeņi ir jāsadedzina, un ja kāds atrod kaut vienu nesadegušu kaulu, tad tie tiek pamatīgi sodīti.

Šiem aistiem piemīt arī spēja radīt mākslīgu aukstumu, un ir tā, ka līķis paliek tik ilgi nesatrūdējis, kamēr viņi rada šo mākslīgo aukstumu, un, ja kāds noliek divus traukus ar alu vai ūdeni, tie pārklājas ar ledus kārtu, un tas ir vienādiņ kā vasarā, tā ziemā."

Literatūra

• Niels Lund u. a.: Ottar og Wulfstan. To rejsebeskrivelser fra vikingetiden. Roskilde 1983
• Karl Baumann: Die Prussen. Ein sympathisches Volk zwischen Weichsel und Memel. Rautenberg, Leer 1991, ISBN 3-7921-0480-6.