Pāriet uz saturu

Vācijas apvienošana

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par 1871. gadā notikušo apvienošanu. Par 1990. gadā notikušo apvienošanu skatīt Vācijas atkalapvienošana
Vācijas Impērija no 1871. līdz 1918. gadam.

Vācijas apvienošana jeb Vācijas unifikācija ir 1871. gada 18. janvārī veikta dažu desmitu neatkarīgu vācu valstu pievienošana Prūsijas Karalistei, kuras rezultātā izveidojās Vācijas Impērija. Apvienošana notika pēc Prūsijas veiktajām militārajām kampaņām pret Dāniju, Austriju un Franciju. Oficiāli šī apvienošana (Vācijas Impērijas proklamēšana) notika Versaļas pilī pēc Francijas sakāves Francijas-Prūsijas karā.

1806. gadā beidza pastāvēt Vācu nācijas svētā Romas impērija. Pēc Vīnes kongresa izveidoja Vācu Savienību, taču Vācijas sadrumstalotība saglabājās. Katrai valstiņai bija savs monarhs, savs landtāgs un sava valdība. Savienības kopīgā institūcija bija savienības sapulce jeb bundestāgs. Pārstāvji nebija vēlētas amatpersonas, bet savu valdnieku deleģēti ierēdņi, kas neuzdrošinājās spert ne soli bez sava monarha ziņas. Sēdes notika Frankfurtē pie Mainas, un tās parasti vadīja Austrijas pārstāvis. Taču sapulcei trūka reālas varas. Tai nebija izpildinstitūcijas – valdības, nebija ne savas kases, ne savas armijas.

Nacionālas, vienotas valsts ideja kļuva par vācu inteliģences sapni. Izvirzījās jautājums: kā apvienot Vāciju. Abu lielāko vācu valstu apvienošanās nebija iespējama, tāpēc mazās valstiņas varēja apvienot ap Austriju, tomēr citi uzskatīja, ka Vācijai jāapvienojas ap Prūsiju.

1833. gadā tika izveidota Vācu Muitas Savienība, kas veicināja ekonomisko vienotību Vācijas zemēs. Sāka veidoties vienots iekšējais tirgus. Valsts izveides problēmu neatrisināja arī 1848.-1849. gada revolūcija. 1848. gada maijā Frankfurtē pie Mainas sanāca 585 vācu tautas pārstāvji, lai izdotu visas Vācijas satversmi un ievēlētu nacionālo valdību. Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam IV tika piedāvāts imperatora tituls, ar ierobežotām pilnvarām, taču viņš noraidīja troni un piedāvāto konstitūciju.

Sāncensībā par vadošo lomu vācu apvienošanā stiprāka izrādījās Prūsija. 1862. gadā par Prūsijas kancleru kļuva Oto fon Bismarks, kurš ar militārā spēka palīdzību uzsāka Vācijas apvienošanu. Pēc kara ar Dāniju, 1864. gadā, Prūsijai pievienoja vācu apdzīvotās Šlēsvigas un Holšteinas provinces. 1866. gadā Austrija pēc sakāves karā ar Prūsiju izstājās no Vācu savienības, kura līdz ar to beidza pastāvēt. Tika izveidota Ziemeļvācu Savienība. Tās priekšgalā saskaņā ar 1867. gadā pieņemto konstitūciju vienmēr bija Prūsijas karalis. Vispārējās vēlēšanās ievēlēja savienības parlamentu – reihstāgu un savienības padomi – bundesrātu. Lai panāktu Dienvidvācijas valstu iekļaušanos topošajā impērijā, Oto fon Bismarks 1870. gadā izprovocēja karu ar Franciju. Karu uzsāka franči cerot uz ātru uzvaru, tomēr prūši izrādījās militāri un tehniski pārāki. Vācu karaspēks jau pēc sešām nedēļām iesoļoja Parīzē. Francijas karalis Napoleons III tika sagūstīts. Pēc šīs sakāves neviens netraucēja Prūsijai pievienot Dienvidvācijas zemes. 1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī proklamēja Vācijas Impēriju. Par Vācijas ķeizaru kronēja Prūsijas karali Vilhelmu I no Hoencollernu dinastijas. Par pirmo Vācijas kancleru kļuva Oto fon Bismarks.