Zēnu koris

Zēnu koris ir kora veids, kura dalībnieki ir zēni, kam vēl nav noticis balss lūzums, tāpēc zēnu koriem raksturīga dziedāšana augstajos reģistros. Lai gan zēnu balss tehniskais nosaukums ir diskants, parasti lieto terminu "soprāns", lai atsauktos uz diskantiem ar augstāku balsi — soprāna ekvivalentu pieaugušo dziedātāju balss tipu klasifikācijā. Terminu "alts" mēdz lietot, lai atsauktos gan uz diskantiem ar vidēja augstuma balsi — mecosoprāna ekvivalentu pieaugušo dziedātāju balss tipu klasifikācijā, gan zemiem diskantiem, kuru diapazons atbilst altam pieaugušo dziedātāju balss tipu klasifikācijā. Šī veida diskanti gan sastopami reti. Latviešu koros mēdz izmantot arī nosaukumus "pirmā balss" un "otrā balss" attiecīgi "soprāna" un "alta" vietā. Zēnu kori reizēm papildina vecāku vīriešu balsis, kas dzied tenoru un basu. Šie dziedātāji dažreiz ir bijušie koristi, kas dziedājuši zēnu balsis.

Vēsture

Agrīnā attīstība un viduslaiki

Viltenas zēnu koris, viens no vecākajiem zēnu koriem Eiropā

Pirmie zēnu kori izveidojās jau pirmskristietības laikā, kad tos pārsvarā izmantoja liturģiskajā mūzikā. Zēnu kori kā Rietumu pasaules kultūras tradīcija aizsākās viduslaikos. Tajā laikā zēni bija atbildīgi par augsto reģistru izpildi baznīcas mūzikā, jo, pamatojoties uz Svētā Pāvila izteicienu, ka "sievietēm baznīcā jāklusē" (mulieres in ecclesiis taceant), pat doma, ka sievietes varētu publiski izpildīt garīgo mūziku, tika uzskatīta par nepiedienīgu. Vokālās polifonijas žanriskā attīstība viduslaikos, renesanses un baroka laikmetā arī pārsvarā notika kora, kura sastāvā ir vīrieši un zēni, kontekstā. Daži no vecākajiem joprojām pastāvošajiem zēnu koriem, piemēram, Vīnes zēnu koris, aizsākās tieši šajā periodā.

1498. gadā, pirms vairāk nekā piecsimt gadiem, imperators Maksimilians I pārcēla savu galmu — tajā skaitā arī galma mūziķus — no Insbrukas uz Vīni. Viņš norādīja, ka starp mūziķiem ir jābūt sešiem zēniem. Vēsturnieki uzskata uz 1498. gadu par oficiālo Vīnes Galma kapellas un — līdz ar to — arī Vīnes zēnu kora dibināšanas gadu. Līdz 1918. gadam koris dziedāja vienīgi galmam, mesās, privātos koncertos un pasākumos, kā arī valsts svētkos.

20. gadsimts

Mūsdienās baznīcās, kuru tradīcijām ir saknes viduslaikos, (pārsvarā anglikāņu, katoļu, pareizticīgo un luterāņu baznīcās) parasti ir savi zēnu kori — tieši anglikāņu baznīcas mūzika ir pazīstama ar saviem skaņdarbiem un aranžijām zēnu korim. Tomēr sieviešu balsu izmantošana baznīcas mūzikā kopš 19. gadsimta vidus ir ievērojami mazinājusi zēnu koru nozīmi baznīcā. Daudzi mūsdienu zēnu kori ir dibināti vai atjaunoti 20. gadsimta pirmajā pusē kā neatkarīgi koncertkori.

Zēnu kori mūsdienās

Pasaulē novērojama izteikta zēnu koru popularitātes samazināšanās, kuras cēlonis daļā pasaules ir vispārēja sabiedrības atsvešināšanās no kordziedāšanas. Latvijā šī problēma nav īpaši izteikta. Ir samazinājies arī pubertātes sākuma vecums, un balss lūzums notiek nevis 16 vai 17 gadu vecumā, kā tas bija laikā, kad Bahs rakstīja sarežģītas kantātes diskantam, bet vidēji 13 gadu vecumā, un kora dalībnieku maiņa ir straujāka. Tas ierobežo kora iespējas izpildīt sarežģītu repertuāru. Šis (agrīnais) augstās balss zudums bieži atstāj negatīvas emocionālās sekas uz daudziem veiksmīgiem dziedātājiem un veicina izpratni par zēnu kori kā nepatīkamu pieredzi.

Parasti zēnu kori papildus dziedāšanas apmācībai piedāvā iespēju iegūt muzikālo pamatizglītību. Koris var stiprināt disciplīnu un kultūras izpratni, kā arī palīdzēt ar sociālo attīstību, jo funkcionē kā vienaudžu grupa, kura sevi identificē ar kora kultūras un ētiskajām vērtībām. Plašāka izpratne jaunatnes darba vērtību arī pieskaitāma zēnu koru pozitīvajam ieguldījumam.

Daudzi kori nodrošina absolventiem dažādas iespējas, lai atbalstītu viņu pāreju uz tenoriem un basiem un turpmāko māksliniecisko attīstību.