Pugačova vadītā sacelšanās

Vikipēdijas lapa
Pugačova vadītā sacelšanās

Pugačovs spriež tiesu (Perova glezna, 1875)
Datums1773. gada 17. septembris — 1775. gads (aktīvās kaujas darbības līdz 1774. gadam)
Vieta
Karotāji
Valsts karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija
Komandieri un līderi

Pugačova sacelšanās (krievu: Пугачёвское восстание), arī Pugačova dumpis (Пугачёвский бунт), Zemnieku karš Jemeļjana Pugačova vadībā (Крестьянская война под предводительством Емельяна Пугачёва) vai Pugačovščina (Пугачёвщина), bija Žajikas kazaku aizsākta sacelšanās, kas no nemieriem 1773. gadā pārgāja karā, kas ilga līdz 1775. gadam, un kurā kazaki, zemnieki, Urālu un Pievolgas tautas vērsās pret Krievijas impērijas ķeizarieni Katrīnu II. Krievijas impērijas armijas vienības komandēja arī vācbaltiešu ģenerāļi Johans Klapje de Kolongs (Деколонг), Magnuss Ferdinands fon Freimans (Фрейман), Johans fon Mihelsons (Михельсон).

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1772. gadā Žajikas pilsētā (mūsdienās Orala) uzliesmoja kazaku nemieri pret Krievijas Impērijas armijas vadītājiem. Nemieri tika apspiesti, bet kazaki ar to nebija mierā. 1772. gadā Donas kazaks Jemeļjans Pugačovs pasludināja sevi par Krievijas caru Pēteri III, kurš 1762. gadā izglābies no nāves. Pugačovu arestēja, tomēr viņš izbēga un sāka pulcēt neapmierinātos kazakus.

1773. gada 17. septembrī Pugačova vadībā sākās sacelšanās Orenbugas guberņā (Urālu kalnos, Kamas upes apkārtnē, Baškīrijā) un Sibīrijas guberņas rietumos. Nemierniekiem piebiedrojās Urālu rūpnīcu zemnieki un Krievijas impērijas mazākumtautības (baškīri, kalmiki, tatāri, kazahi, čuvaši). Sacelšanās aptvēra Urālus, Baškīriju, Sibīrijas rietumdaļu, Pievolgu. 1774. gada jūlijā nemiernieki ieņēma Kazaņas kremli, tomēr 1774. gada augustā cieta sakāvi pie Caricinas.

8. septembrī Pugačova vienības kazaki, vēlēdamies paglābties no represijām, viņu sagūstīja un nodeva varas iestādēm. Pugačovs tika aizvests uz Maskavu, kur viņu sodīja ar nāvi.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pugačova sacelšanās notikumus Aleksandrs Puškins aprakstījis romānā “Kapteiņa meitiņa” (Капитанская дочка, 1836).